ģeogrāfa sapnis

31.10.2010.

No rīta varējām gulēt par stundu ilgāk, jeeeij! Jo arī Norvēģijā tiek pārgriezts pulkstenis, un tas kā reizi iekrita tad, kad mēs bijām ciemos pie Mildas. Šajā dienā bija paredzēts doties uz alu pie fjorda, kam Rūne bija izveidojis arī eventu facebookā, tā ka solījās ierasties vairāki cilvēki. Paēdām brokastis, sēdāmies virsū riteņiem un devāmies pie Rūnes, kur sāka pulcēties uz alu braukt gribētāji. Iepazināmies ar visādiem jaukiem cilvēkiem un pēc laiciņa sākām savu ceļojumu. Patiesībā brauciens bija ļoti patīkams, jo Trondheimā fjords ir zemākā vieta, bet pārējās apkaimes ir arvien augstāk. Piemēram, centrs atrodas pie fjorda, Rūnes mājas Moholtā jau augstāk, bet Mildas kojas vēl augstāk. Laikam. Tā nu braucām un pēc galvu reibinoša un viegla brauciena ātri vien nonācām pie alas. Netālu no tās savācām vēl bariņu studentu, kas arī gāja uz alu, sakrāsojušies Helovīnu noskaņās. Arī mūs sakrāsoja (tikai kā indiāņus). Nonākuši galā, devāmies alā iekšā. Neko sev ieiet pamatklintājā izcirstā brīnumā… Sadedzinājām kādas 200 svecītes, salikām alas iedobumos (jo tā tikusi izveidota mākslīgi laikam 2. Pasaules kara laikā) un bija skaisti! Es, liekot vienu svecīti, gandrīz iegrābos zirneklī, tādēļ pārējo svecīšu likšanu nosimulēju. Alā vēl uzdziedājām visādas latviešu un ne tikai dziesmas, akustika bija ļoti laba. Tad gājām ārā pa otru izeju un pa nogāzīti nogājām pie paša fjorda, kur sakurinājām ugunskuru un atkal cepām banānus utt. Protams, safotografējāmies un salasījām piemiņas akmentiņus un gliemežvāciņus arī. Skats skaists, kompānija ļoti jauka, ak, Filips no Dānijas vēl sadomāja nopeldēties. Oktobra beigās. Fjordā. Njā.. Tā pasēdējuši pāris stundas, devāmies atpakaļ pie Rūnes (atkal), taču šoreiz brauciens nebija tik patīkams, paguvu pat apraudāties, ka ne-va-ru vairāk pabraukt… Bet nu paldies Dievam tas jau bija netālu no Rūnes mājas. Veikalā, kurš brīnumainā kārtā bija vaļā arī svētdienā, sapirkām visu, ko vajadzēja vakariņām, un gājām taisīt ēst. Vakara gaitā tapa brīnišķīga persiku-zivju zupa un ogu pīrāgs. Buuuurvīgi! Vēl tagad jūtu tās garšas mutē, it kā tikko būtu ēdusi!
Vakarā atvadījāmies no visiem un braucām atkal pie Mildas. Skumja sajūta, ka pēdējais vakars, bet ko darīt… Tās bija lieliski pavadītas dienas, neuzzinājām gandrīz neko par Tronheimas arhitektūru un blabla, bet iepazinām tās dabu. Un tas bija skaisti un nomierinoši, tādu sirdsmieru sen nebiju jutusi, pat par spīti sliktajam laikam.

01.11.2010.

No rīta jau diezgan agri bija jātiek uz autobusu, kas veda uz lidostu, un mēs līdz tam aizbraucām ar riteņiem. Milda tos pieslēdza un atstāja, un mūs pavadīja. Es jau, protams, biju paspējusi sastresoties, ka nokavēsim visu, bet beigu beigās nonācām vienu autobusu ātrāk kā bija paredzēts. Atvadījāmies no Mildas, iesēdāmies tajā un pēc biļešu nopirkšanas es vairākas reizes iesnaudos un neko no skaistajiem dabas skatiem neredzēju. Lidostā no checkin automātiem izdrukājām biļetes, izstāvējām rindu, vispār nevienu reizi mums nepārbaudīja pasi, un pēc šādu tādu suvenīru nopirkšanas devāmies gaidīt lidmašīnu. Sanāca gan viena stulba situācija, ka otrajā stāvā, kur bijām mēs, es pa visurieni biju izmeklējusies, kur ir pārtikas veikals un pat pajautāju pārdevējai citā veikalā, un viņa atbildēja, ka nav, tādēļ biju šokolādi spiesta pirkt dārgajā „Narvesen”. Un kā izrādījās vēlāk, pirmajā stāvā, kur mums bija jāgaida lidmašīna, bija arī pārtikas veikals. Bet nu tā kā naudu vairāk tērēt negribējās, neko arī nenopirku. Dusmas gan bija lielas, jo tādā gadījumā būtu nopirkusi vairāk šokolādes. Bet varbūt tā arī bija labāk, ka nenopirku tik daudz.
Pēc kāda brītiņa bija jau jākāpj iekšā lidmašīnā, un, par laimi, mums sanāca vieta pie loga (tā kā es Ryanairā biju lidojusi pie loga, šoreiz lidoja Emīlija). Papriecājāmies par skaistajiem dabas skatiem, pirms tos nosedza lietus mākoņi, paguvām arī paskumt un sasolīties, ka ATKAL atgriezīsimies Norvēģijā, un drīz vien jau bijām Latvijā, un tā nu beidzās mūsu piedzīvojumiem bagātais ceļojums, kas nesa daudz pozitīvu emociju.

30.10.2010.

Kamēr mēs ar Emīliju gulējām kā nosistas, čaklā Milda bija paspējusi aiztecēt uz veikalu lai brokastīs pagatavotu brīnumgardas pankūkas. Tā nu apspriežot dienas plānus, ēdām pankūkas ar gardiem pildījumiem. Pēc brokastīm bijām gatavas lielajiem piedzīvojumiem – iet uz kalniem. Bijām nolēmušas lielāko ceļa daļu veikt ar divriteņiem, tāpēc man riteni aizņēmāmies no Alesandro (itāļu hidroloģijas studenta). Kamēr es laimīga braukāmos, Emīlija ar Mildu (kas bija atstājusi savu riteni iepriekšējā vakarā pie Rūnes, tomēr to bija piemirsusi un no rīta mēģināja atrast savu riteni un gandrīz satraucās, kad nevarēja to atrast) tipināja kājām. Nonākušas līdz mājas, kurā vakar ēdām garšīgas kūkas (un lazanju), gājām satikt Rūni, kurš šodien bija nozīmēts par mūsu gidu. Rūne sagatavoja mantas pārgājienam un varējām doties! Viens no Rūnes velosipēdiem tika piešķirts Emīlijai. Daļu ceļa veicām ar riteņiem, tos atstājot kalnu pakājē, un tālāk devāmies ar kājām. Kāpiens kalnā bija stāvs, bet patīkams. Apstājāmies arī pie strautiņa. Emīlija ik pa laiciņam fotografēja un visi risināja interesantas sarunas – par Norvēģiju, Latviju, valdību kopīgajām un atšķirīgajām iezīmēm.
Rūne pa starpu izstāstīja arī joku, kuram līdzīgu atradu arī internetā (baigais slinkums domāt gramatiski pareizi angliski, nu labi, es to nemaz nemāku): „A team of sociologists have planned an experiment in isolation. They send an Englishman, a Frenchman and a Japanese man to a deserted island and arrange to come back and pick them up in a year’s time and see how They have adapted. The sociologists leave, and the three men decide to split up the tasks amongst themselves.
“I’m an engineer” says the Englishman, “So I’ll handle building a shelter”. He turns to the Frenchman and says: “You French are pretty good cooks - why don’t you handle the cooking?” The Frenchman agrees, and the Englishman turns to the Japanese: “That leaves you to organise the supplies” he says. The Japanese man agrees and each man sets about his tasks.
A year passes, and the sociologists return to see how the men have coped. They expect to find three desperate men, unhappy with having to live on the island, but instead find a huge wooden house with and porches and balconies. The Englishman comes to greet them, and when they express their surprise about the house he just shrugs and says “Yeah well I had a lot of raw materials so I kind of went to town and did the place up”
The team are amazed and are shown inside to the kitchen where they’re greeted with the most amazing smell of delicious food. The Frenchman sees their surprise and just shrugs “I had lots to work with” he says, “this island has loads of edible herbs and plants.” The team sits down to eat and are about to start when one of them inquires about the Japanese man. “Oh we don’t know what happened to him” explains the Englishman, he ran off into the woods to sort out the supplies and hasn’t been seen since”.
They all agree that they should try to find the man, and a search party is organised. They make it about 100 yards into the woods, when the Japanese man jumps out from behind a tree, stark naked with half a coconut on his head, peacock feathers sticking out of his arse, and shouts……. “SUPPLIES!!!!!!!!!!!!!””
Baigi nosmējāmies un runājot un jokojot nonācām kalna virsotnē, kur bija paredzēts arī kurināt ugunskuru. Es biju šausmīgi pārgurusi, tāpēc iesmus meklēt devās tikai Milda ar Emīliju, kamēr Rūne sakūra ugunskuru. Pēcāk tajā cepām banānus ar šokolādi, kā arī desiņas, no kurām taisījām hotdogus, un piedzērām klāt tikko vārītu tēju. Arī skats bija fantastisks –bija redzama visa pilsēta. Skaisti!
Pēc laiciņa devāmies prom un nogājām gar diviem ezeriem, kas bija netālu kalnos. Kāpiens bija diezgan ekstrēms, jo dažviet bija jākāpj pa ļoti stāvām nogāzēm, kuras beidzās ezerā, taču mani zābaki to izturēja un pēc ezeru apskates visbeidzot devāmies lejā uz pilsētu. Kad nonācām pie riteņiem, bija jau satumsis. Aizbraucām pie Rūnes, viņš pagatavoja brīnišķīgas veģetārās vakariņas un pēcāk aizgāja uz darbu, bet mēs palikām viņa dzīvoklī kādu laiciņu. Pafotografējāmies, pasēdējām internetā un tad jau devāmies pie Mildas, kur pēc tējas padzeršanas gājām gulēt.

29.10.2010.

Pēc nemierīgi pavadītas nakts 7.02 zvanīja Emīlijas modinātājs, taču tad viņa attapās – telefonā vēl joprojām uzstādīts Latvijas laiks! Kopīgs „jeeij” – vēl stundu varam pagulēt. Protams, nepaiet ne 10 minūtes, kā stunda jau ir pagājusi. Tad nu cēlāmies un vēlāmies. Aši ieēdām brokastis un saņēmām no Līvas ļoooti patīkamu pārsteigumu (Līva, kad Tu šo lasi, tiešām, tiešām, TIEŠĀM milzīgs paldies par visu!) Pēc atvadīšanās no Līvas un Kima devāmies E6 virzienā. Ap to brīdi Emīlijai uzradās fotografēšanas prieks un viņa sāka knipsēt visu pēc kārtas. Uzgājām uz šosejas, un stopēšana varēja sākties!
8.15 – sākam stopēt, mūsuprāt, tīri cērtamā vietā (citu variantu vienkārši nebija) – klajš lauks, šoseja, vietiņa, kur mašīnai apstāties, tiesa, ar nepārtraukto līniju.
8.1x – nepagāja ne 5 minūtes (bet neviena no mums neiečekoja, cikos tieši), kad jau apstājās pirmā mašīna! Tajā ielūkojoties, galīgi neradās vēlme sēsties iekšā – šoferis un tā draugs izskatījās pēc konkrētiem reipistiem. Vēlmi nesēsties mašīnā ar šim indivīdiem pastiprināja arī fakts, ka tā bija divdurvju mašīna. Acīmredzot mūsu izskats un, par laimi, norvēģu valodas nezināšana (jo viņi kaut ko tur nobuldurēja) mūs paglāba no atteikšanās kāpt šajā mašīnā, jo viņi paši izlēma braukt prom.
8.25 – mūsu īkšķu vilinājumam nespēja pretoties puisis busiņā, un pēc viņa solījuma pievest mūs tuvāk Oslo (mums gan bija Tronheimas zīme), rausāmies tik iekšā. Lai uzturētu sarunu, pajautāju, cik puisim gadu, un abas bijām visai izbrīnītas, kad viņš sāka domāt. Ilgi. Sākumā viņš pavēstīja, ka 20, bet tad sāka šaubīties, un šādās šaubās mēs pavadījām pāris minūtes. Beigās kopīgi izrēķinājām, ka viņam vajadzētu būt apmēram 21 gadam. Pēc 20 minūtēm tikām izlaistas ārā, jo mūsu ceļi šķīrās. Pateicām paldies un mēģinājām saprast, kurš no abiem ceļiem (tajā vietā ceļš sadalījās divos) ir E6, un kurš E18. Atradāmies pie atrakciju parka Tussenfryda, ja nu kādu tas ļoti interesē. Arī GPS niķojās un neko no tā nevarēju saprast, tādēļ uz labu laimi stopējām uz abiem ceļiem pārmaiņus, jo abi veda uz Oslo. Ap deviņiem tālumā pamanījām zilas mirgojošas gaismas un sapratām, ka esam ķezā, jo šī īsti nebija tā vieta, kur vajadzētu atrasties stopētājam, piedevām mums bieži taurēja smago mašīnu šoferi. Būtu paņēmuši labāk… Es jau gribēju skriet prom, lai gan nebija, uz kurieni, jo apkārt tikai klintis un sētas. Tā nu drūmā nolemtībā gaidījām policijas mašīnu tuvojamies. No tās izkāpa nopietna izskata sieviete un sekoja ierastie jautājumi - kas esam, ko darām Norvēģijā, pie tam uz E6 šosejas, kurp dodamies, pie kā, pie kā palikām pagājušonakt utt, un tiek palūgtas pases. Tās paņēmusi, policiste iekāpa mašīnā un aizbrauca… nu labi, noskaidroja datus un baigi ilgi runāja pa savu policijas rāciju. Izkāpusi viņa paziņoja, ka jāsēžas mašīnā, jo atrasties uz E6 esot bīstami. Mums tika atdotas pases un paziņots, ka tiksim nogādātas Oslo centrālajā stacijā. Pa ceļam viņa pārdomāja un izlaida Hauketo stacijā, kas ir Oslo ārējā zonā. Policiste pateica, ka mūsu vārdi ir pierakstīti un lika noprast, ka turpināt ceļu ar stopiem nebūtu vēlams. Mums vēl joprojām nebija monētu, tāpēc devāmies savu papīra naudu izmainīt lielveikalā. Diemžēl pārdevēja nesaprata ne angļu valodu, ne mūsu žestus un rādītās latviešu monētas, tāpēc tika pasaukta vēl viena, bet izrādījās, arī viņai bija grūtības ar angļu valodu. Trešais pārdevējs gan kādu bišķi saprata un laimīgas bijām tikušas pie monētām (un brīnišķīgās Freia šokolādes). Nopirkām 2 studentu biļetes un pēc neilga brauciena jau bijām Oslo. Emīlija pacentās būt tik tizzla un nokrita uz eskalatora, kārtējo reizi izveidojot nelielu traffic jam’u. Pēc izsmiešanās turpinājām ceļu un apskatījāmies vilcienu cenas. Dievs žēlīgais, 600 ar kaut ko kronas, tas nav īsti pa kabatai. Gājām tālāk uz autoostu. Vispirms info centrā noskaidrojām, ka internetā jāpasūta biļetes, vai arī, ja nu autobusā ir brīvas vietas, tad pie šofera. Devāmies uz interneta kafejnīcu un patiesībā bez jēgas iztērējām 15 kronas. Beigu beigās cerību pilnas devāmies noskaidrot, vai nākamajā autobusā, kas kā reizi bija pēc stundas, būs brīvas vietas, jo Norvēģijā autobusos neviens kājās nestāv. Tās patiešām atradās (pie tam diezgan daudz). Uzdejojušas prieka deju un nopirkušas biļetes par 299 kronām (ir mazliet mazāk kā vilcienam, ne?), rāpāmies iekšā. Izdomājām, ka labāku skatu varēs izbaudīt no otrā stāva, tāpēc, kāpjot augšā pa trepītēm, Emīlija atkal pacentās būt tizla un sasist galvu pret drošības sistēmu. Nosēdāmies 2. Stāva pašā priekšā un jutāmies kā šoferi. Plus TĀDS skats!!! Ik pa laiciņam ieturējāmies ar Līvas sagādāto pārsteigumu – speciāli mums sagatavotajām maizītēm, fantastiski! Kad tu atrodies siltā autobusā ar satriecošu skatu uz visām pusēm un loki iekšā gardas maizītes, un ārā līst lietus… mmm, kas gan var būt labāks par šo..?
Tā nu pavadījām brīnumskaistu 8,5 h garu braucienu un jau 19.30 izkāpām Tronheimas autoostā. Pēc ~10 minūtēm klāt bija arī Milda un devāmies pie viņas. Vēlāk gan izrādījām, ka ejam pie kāda puiša. Tur atkal pierijāmies (nu es toč)… Ā, un gājiens bija apmēram 50 minūtes ilgs PRET KALNU bļāviens. Galā nonācām slapjas gan no ārpuses (lija lietus), gan iekšpuses. Pēc kāda laiciņa devāmies arī pie pašas Mildas, kas bija vēl kādas pusstundas gājiens. Un tagad iedomājieties, kāda ir sajūta pēc pārvilkta sausa T-krekla vilkt atpakaļ slapju, aukstu, sasvīdušu kreklu… Tas bija šausmīgākais, ko pēdējā laikā biju izjutusi… Nu jā, nonācām pie Mildas, padzērām tēju, nomazgājāmies un pēc neilgas paklačošanās devāmies gulēt. Ak, Emīlija ar Mildu vēl pa starpu devās ieelpot svaigu gaisu pie kojām a.k.a. uzpīpēt, un ārdurvis nejauši aizvērās un meitenes netika iekšā. Es, jau tāda pusaizmigusi, nevarēju saprast, kādēļ vienā brīdī sāk zvanīt telefons Mildas istabā. Ai, sūds ar visu, gan jau kaut kādi tusētāji zvana… Bet izrādījās, ka zvanītājas bija viņas. Labi, ka Mildas kojubiedrene viņas ielaida tomēr. Un TAD gan gājām gulēt.

Kā gadījās, kā ne, fakultātesbiedrene Emīlija vasarā mani uzaicināja kļūt par ceļabiedreni stopingtripā uz pa Norvēģiju, lai nokļūtu pie viņas kursa biedrenes Mildas Tronheimā. Es, ilgi nedomājot, piekritu un, vasaras beigās apgādājušās ar lētām biļetēm no Ryanair un Norwegian, bijām gatavas laika posmā no 28. oktobra līdz 1. novembrim pavadīt Norvēģijā. Plāns vienkāršs - aizlidot līdz Rygges lidostai, no tās tikt līdz Vestby, palikt tur pa nakti un no rīta stopēt uz Tronheimu, no kuras 1. novembrī mums atietu lidmašīna. It kā jau mūs brīdināja, ka stopētājus Norvēģijā neņem, bet mūs tas nebiedēja, tādēļ gatavojāmies ar lielu dedzību.

28.10.2010.

Ieva: Pēc sava īpaši izstrādātā modeļa jau dienu iepriekš uzrakstīju sarakstu ar jāņem-līdzi lietām. Divas stundas pirms izbraukšanas visu arī sakrāmēju. Kārtīgi pierijos un devos tikties ar Emīliju.
Emīlija: Pēc pāris mazmiega naktīm, kontroldarba hidroloģijā un visbeidzot pāris stundām salda miega knaši izmazgāju matus un visu vajadzīgo (+ un arīdzan -) iemetu somā un devos satikt Ievu pie Origo pulksteņa.
Ieva un Pēcis: B*e, Emīlija kavē.. :/
Emīlija: Ups..

Beidzot esam tikušās un var sākties mūsu kopīgais piedzīvojums. Bet vispirms jāieskrien veikalā! Pēc tam izskrējām no tā un caur stacijas tuneli steidzām uz 22. autobusu. Pat nepaguvām iziet no tuneļa, kā jau sākās pirmie piedzīvojumi – Emīlija tikko bija pavērusi muti, lai sāktu stāstīt savu iepriekšējo tuneļa apmeklējuma reizi, kurā viņa bija kļuvusi par liecinieci zagšanas mēģinājumam, kad pagriežoties viņa pamanīja čigānu, kas bija atvēris manu somu un tajā zaglīgi lūkojās, kretīns tāds! Fail, ne? Bet fail beigu baigās bija viņam, jo tas lohs bija atvēris vidējo kabatu, kurā bez biezpiena sieriņiem „Kārums” nekā cita nebija. Sūds ar visu, gājām uz autobusu un sēdāmies tik iekšā. Pa ceļam pļāpājot, pamanīju interesantu skatu un, nemaz necerot (un negribot arī) to ieraudzīt atkal, gribēju stāstīt Emīlijai. Tomēr brīdī, kad mūsu acu skati pievērsās aprunājamajam objektam, viņš… atsāka žļembāt savas protēzes, izskatoties pēc buldoga. Vairāk diemžēl nekas ievērības cienīgs autobusā neatgadījās un tā nu nonācām lidostā, kur Emīlija bez mitas sajūsminājās: „Ko mēs darām?! Ko mēs darām?” Šajā brīdī stāsts iegūst melanholisku pieskaņu – Emīlijai diemžēl bija jāizmet multifunkcionālās ģeorallijugunskuriekurināmās šķiltavas. Drošības kontrolē sarīkojām striptīzu, novelkot virsdrēbes un zābakus un tūļājoties izveidojām nelielu sastrēgumu. Pēc tam devāmies ieņemt vietu kaut kur tuvumā B7 vārtiem. Sagribējās ēst, lai gan katra savās mājās bijām kārtīgi pielikušas māgu (ar domu – kas zina, kad nākamreiz kaut ko normālu ēdīsim). Devāmies ekspotīcijā ar nosaukumu „kur-atradīsim-lētāko-rijamo”. Izrādījās, ka lētākā un normālākā barība jeb sviestmaizes ir Narvesenā (gan gaļasmīļu, gan veģetāriešu gaumei atbilstošas). Tā nu paņēmām tās – ar bekonu un baklažānu, ja nu kādam interesē sīkāk. Paēdām un gaidījām lidmašīnu. Pa vidam aši aizsteidzu uz tualeti, kur sanāca makten ilgi aizkavēties, jo… ilgi nevarēju atrast, kur noraut ūdeni. Kad biju jau iztaustījusi visas sienas, nolēmu klusām izzagties ārā, miers ar to ūdeni, kad, nospiežot rokturi, momentāni atskanēja arī sen gaidītais šļāciens podā. Aleluja!
Tā nu iekāpām lidmašīnā. Lidojums bija īss, kad laidāmies lejā, priecājāmies par pilsētu gaismiņām. Izkāpām, nopirkām Līvas prasītos saldumus un devāmies uz izeju. Mūs apturēja drošībnieki un smalki izprašņāja – kurp dodamies, ko darīsim, pie kā tagad dodamies, ar ko tur brauksim un kad dosimies atpakaļ. Laikam nešķitām pārlieku aizdomīgas, tādēļ mūs palaida. Tā kā mums bija teikts, ka jādodas ar free shuttle bus uz staciju, sameklējām tu, un uz autobusa bija rakstīts, ka var braukt tikai ja uzrāda derīgu vilcienu biļeti. Tā nu ar stulbām sejām mazliet pastāvējām pie autobusa un tad gājām meklēt, kur var to izdarīt. Neatradām, tādēļ gājām atpakaļ uz autobusu un pajautājām šoferim, kur tās biļetes var dabūt. Viņš atbildēja, ka tās var nopirkt vilciena stacijā. Thank you, captain obvious. Nebūtu tā uzraksta uz autobusa, mēs arī nebūtu tik samulsinātas. Par mums vēl pasmējās kaut kādi krievi, uz ko Emīlija laipni latviešu valodā atbildēja: „Par ko smejaties, dauņi?” Labi, aizbraucām līdz stacijai, bet kaut kā biju iedomājusies, ka mums jānonāk Moss stacijā, nevis Ryggē. Nu neko. Gājām pie biļešu automāta, lai nopirktu biļetes, kad atkal FAIL – automāts nepieņem papīra naudu. Sagaidījām vilcienu un pirkām biļetes tur (par 2 latiem dārgāk) – pienāca konduktors un uz mūsu lūgumu tikt līdz Vestby atbildēja: „Mēs nebraucam uz Vestby! Jums Moss pilsētā jāpārsēžas uz citu vilcienu.” Un izsit biļeti kopsummā par 146 kronām!!! Iestājās neliels afekta stāvoklis ar tikai vienu domu – WTF?!?! Bet jāmaksā ir. Iedomājoties, ka Moss līdz Vestby arī jāmaksā vēl tikpat liela summa, sažņaudzās kuņģis. No dusmām biļeti gribējās saburzīt un izmest. Kad uzmetām skatu vēlreiz, ieraudzījām, ka tā tomēr izsista VISAM ceļa posmam, nevis tikai Rygge-Moss! Ļoti sapriecājāmies, un uz mums sāka jau jocīgi skatīties pārējie cilvēki. Dīvaino skatītāju vidū mūs pēkšņi uzrunāja sieviete, viņa vēlējās noskaidrot, no kurienes esam ieradušās. Uzzinājusi, ka no Latvijas, viņā atplauka smaids – sarunas gaitā noskaidrojām, ka viņa 10x bijusi Latvijā un ka viņai tā ļoti patīk. Vēlāk viņa palīdzēja atrast īsto vilcienu uz Vestby. Iekāpjot tajā, man sanāca überFAIL – starp vagoniem bija durvis, līdzīgas kā Latvijas vilcienos, un pa vecai modei es tās mēģināju arī atvērt – liekot liekā spēku un atgrūžot vienas no otrām. Nāca vaļā baigi viegli! Taču tās pēkšņi automātiski sāka vērties arī ciet un Emīlija steidza palīgā, ar savu ērgļa aci ieraugot atvēršanas pogu, ko es īsti nebiju ievērojusi, un no visa spēka to nospieda. Pēc kārtīgas izsmiešanās ērti atzvēlāmies mīkstajos sēdekļos, un pie mums drīz vien jau piesteidza biļešu kontrolieris. Noknikstinājis biļeti un uzzinājis, ka esam no Latvijas, viņš man latviski pajautāja: „Kā iet?”, taču es īsti viņu nesapratu, un Emīlija atbildēja manā vietā. Uzzinājām, ka viņam sieva ir latviete un pēc neilgas sarunas draudzīgi šķīrāmies.
Izkāpām Vestby, bet Līva vēl nebija ieradusies. Nu tad tik jātaisa fotosesija! Bijām jau nofotografējušās pie visa iespējamā, kad atbrauca Līva un mēs varējām doties uz mūsu pirmo naktsmītni. Tur viņa cēla galdā brīnišķīgus labumus. Protams, pierijāmies atkal tā, ka maz neliekas (jo mūsu galvās bija neizdziestošā doma – kas ta’ zin’, kad mēs nākamreiz ēdīsim), un Emīlija vēl nogaršoja īpašo Norvēģijas brūno sieru, kas viņai īsti pie dūšas negāja. Ak jā, iepazināmies arī ar Līvas draugu Kimu. Vakaru pavadījām saviesīgās sarunās par stopēšanu Norvēģijā – Līva, kā visi pārējie, mūs centās atrunāt no trakās domas stopēt, tomēr mēs ietiepīgi palikām pie sava. Atceroties tās dienas jautros piedzīvojumus, devāmies pie miera.

Pāris dienas, pirms man palika 20, cepos par to, ka palieku veca un tā tālāk. Tagad, nedēļu pēc šī lielā notikuma, jūtos daudz gudrāka un ne druskas vecāka. Laikam jau Dāvim ir taisnība un viss ir galvā.
Mani 20 iesākās ar manis brutālu iemešanu krēslā un 20 reižu uzmešanu, kur gandrīz pret griestiem sasitu savu jau tā ne pārāk gudro ķirbi (nu labi, sabiezinu krāsas, lai foršāk izklausītos). Pēc tam sekoja Panorāma, ārkārtīgi interesants raidījums, un tad cepām kartupeļus (vismaz cik atceros, tas laikam bija pēc krēsla cilāšanas). Vispār viss bija baigi forši un jūtos ļoti apmierināta.
Protams, vecums jau nenāk viens… Neteikšu, ka tajā naktī biju skaidra kā stikliņš, tāpēc, cītīgi tīrot zobus, sabakstīju sev smaganu un nu tā šausmīgi sāp. Vēl joprojām. Krustmāte teica, ka stomatīts, man vienalga, kas tas ir (nu labi, meloju, esmu par stomatītu jau pusinternetu izskatījusi), ja pieskaras ar mēli, tad Rīgu aš redzu. Mēģinu pagaidām tikt galā ar tautas metodēm, like, medus smērēšana (mīļo stundiņ, cik sāpīgi, it īpaši, ja tas medus ir sacukurojies), zobu pastas krāmēšana (vēl to neesmu realizējusi, bet tas noteikti būs sāpīgi), vēl lasīju par melnās tējas smērēšanu (viss, kam ir sakne “smēr-”, prasīs no manis pāris kunkstus), ozolkautkā novārīšanu un skalošanu un hmm… tas laikam arī bija viss. Ja nelīdzēs, iešu uz aptieku pēc smagās artilērijas. Man patiešām nepatīk zāles.
Tā, kas vēl. Ā, no ebay pasūtīju GPS aparātu, tagad gaidu. Ceru, ka viss būs kārtībā, jo pietrūka daždesmit santīmu uz kartes, lai ieķeksētu arī apdrošināšanu. Nu, man jau patīk riskēt… Jāā, un kad to saņemšu, izstaigāšu dzimto pilsētu, lai sameklētu visus cachus. Esmu noilgojusies pēc kā tāda, bet esmu pārāk slinka, lai meklētu vien ar karti…

Kā jau ģeogrāfijas fakultātes studentei, arī man bija jāiziet lauka kurss zemes zinātnēs Lodesmuižā. Jāteic, ka tik interesantu pieredzi savā gandrīz 20 gadu ilgajā mūžā nebiju pieredzējusi. Tā bija cīņa pašai ar saviem kompleksiem, aizspriedumiem un, protams, slinkumu.

Tātad. Prakses ilgums bija 6 nenormāli garas dienas, varu derēt, ka citās reizēs laiks skrēja ātrāk. Ā, nu, tiesa, laiks ļoti ātri skrēja pirms atskaišu nodošanas, what a surprise…

24.06.2009.

Šajā - JĀŅU!!! - dienā bija jāierodas muižā, lai aizņemtu istabiņu (kurai biju pierakstījusies, ierodoties Lodesmuižas sakopšanas talkā) un iekārtotos. Pārcietu neLIELU kultūršoku par tikai un vienīgi āra tualetēm (come on, es esmu arahnofobijas pārņemtākais cilvēks un tur vienkārši SMIRD). Istabiņā, kurā bija 6 gultas, gan nevienu zirnekli neatradu (visu dienu laikā!!!), tāpēc tādā ziņā naktī varēju gulēt mierīgi. Naktsmieru traucēja vienīgi ods, kretīns tāds, kas visu laiku sīca pie auss, tādēļ nākamajā rītā sevi par izgulējušos nevarēju saukt. Ak jā, istabas biedrenes bija vienkārši ūber, ar vienu gan sanāca ik pa laikam saiet ragos, bet nu kam negadās.

25.06.2009.

8.00 no rīta bija izbraukšana uz Cēsīm, lai pētītu Amatas un Pļaviņu svītu atsegumus. Sākām ar Lenčupes ieteku Gaujā, tad zīmējām Gaujas alūvija atsegumu, patiesībā tas bija ļoti aizraujoši, un tad turpinājām ar Gaujas terašu un vienas sengravas apskati un tad devāmies uz Sarkanajām klintīm, lai uzzīmētu slīpslāņojumu. Pēc tam devāmies uz Cēsu-Lauciņu dolomīta karjeru, kur zīmējām dolomīta sienu. Līdz tai tikt (vismaz man) bija visnotaļ sarežģīti, turp tiku ar ļoti džentlmeniska ģeologa palīdzību, kas bija ievērojis manu nožēlojamo stāvokli, kad aiz manis bija sakrājies prāvs dolomīta sienu zīmētgribētāju pulciņš, taču atpakaļceļu atceros kā ļaunāko murgu. Alekša tur vairs nebija, tādēļ kaut kā man bija jātiek pa to posmu tālāk pašas spēkiem. Man vispār ir ļoti bail no augstuma (pēcāk man viens cilvēks pajautāja, vai es kaut ko vairāk daru bez, šķiet, ēšanas un baidīšanās), pie tam tur nebija kur lāga pieturēties, tādēļ izplūdu asarās un pirmoreizi izjutu sajūtu, kad no bailēm nevari pat pakustēties (no zirnekļiem man vienmēr pastāv aizbēgšanas opcija). Lai vai kā, šoreiz man pretī nāca brigādes biedrs (kuram vajadzēja būt brigadierim, nevis man, jo neirotiskāku brigadieri diez vai jūs būsiet sastapuši), kurš mani atbalstīja, pats riskējot (kopā ar mani) nogāzties pa apmēram 5 metrus diezgan slīpu nogāzi un īpašas veiksmes un inerces gadījumā vēl ieripot pašā karjerā. Galā gan tikām laimīgi, bet es kādas 10 minūtes vienkārši sēdēju viena pati un blenzu tukšumā. Pēc tam devāmies uz Kazugravu (kā izrādās, to sauc par Lībānu-Jaunzemju krauju), un tur jau, protams, Ieva atkal izblamējās, ejot uz autobusu apmaldoties un pēc tam netiekot pāri strautam (augšpusē), jo mana soma bija piekrauta ar dolomītiem un šūnakmeņiem, tādēļ biju spiesta kāpt lejā un tad kaut kā uzkārpīties augšā pa citu ceļu. Protams, tik vienkāršu lietu kā smagās somas noņemšanu no pleciem neiedomājos, tādēļ vēl joprojām manu roku rotā nobrāzums, ko guvu, šļūkājot augšā pa smilšu nosētu relatīvi lēzenu vietu. Pie autobusa nonācu pēdējā (tajā brīdī es vispār jutos ūberpazemota, lai gan citi teica, ka neesot to īpaši tā uztvēruši). Pēcāk, kad mūs dažsimt metru tālāk izlaida vietā, kur ir… ē, litoloģiskā robeža? (Nav pie rokas lauka grāmatiņas…) Man patiešām tagad ir slinkums rakstīt, kas tas ir, jo galvenais, ko gribēju uzrakstīt, ir, ka man tajā vietā uz muguras uzrāpās zirneklis, tātad kopumā tāda jauka melnā diena izvērtās. Atpakaļceļā biju tik pārgurusi, ka aizmigu un palaidu garām faktu, ka Veselavas pauguraine ir Vidzemes augstienes robeža. Laikam.

26.06.2009.

Šo dienu hronikā ierakstu kā neapsveicu-savu-brālēnu-dzimšanas-dienā dienu. Patiesībā telefonu ļoti maz izmantoju, jo zona Bitei Lodesmuižā ir… nekāda. Tā ir vienīgi pie tualetēm un otrā muižas ārpusē. Iekšā - nekur. Tāpēc bieži gadījās, ka, sēžot uz poda un apcerot ģeoloģiskas domas, man atnāk īsziņa, ka man iepriekšējā dienā 13.54 zvanījis tētis vai kaut kā tā.

Labi, bet par praksi. Izgājām 9.00, un mūsu mērķis bija Brežģa kalna karjers. Kopumā tika noieti ap 15 km, taču galīgi nejutos, ka būtu tik daudz nogājusi. Bija daudz pieturvietu ar stāstiem par mūsdienu ģeoloģiskajiem procesiem, kā gravu veidošanos, morēnas paugura zondēšana utt. Karjerā bija jāzīmē kārtējais atsegums un jāskalda ieži (es atradu brīnišķīgu dolomīta gabalu ar, ja nemaldos, koraļļa ieslēgumu, tiesa, notizlojos un kaut kur Lodē pazaudēju viņu). Ā, vēl mums bija pavisam necils uzdevums, kā 1,5×1,5 m2 lielā laukumā, ko mums ierādīja, atrast 100 iežus un sagrupēt tos metamorfajos, magmatiskajos - intruzīvajos, efuzīvajos, dzīslu un hipabisālajos, kā arī nogulumiežos - dolomītos un kaļķakmeņos. Sākumā likās, ka tas ir totāls murgs, jo katrs iezis bija jāpārskalda (domājiet, baigi viegli ir ar āmuru vai metot pret lielāku akmens virsmu pārskaldīt metamorfo iezi?) un it kā nevarēja izmantot papildliteratūru. Par katru nepareizi noteikto iezi bija jāmeklē 2 jauni vietā. Mums bija jāmeklē 20, tātad nepareizi noteicām vien 10% (jāteic, ka tie visi bija metamorfie ieži). Man īpaši patika atšķirt kaļķakmeņus no dolomītiem - kaut kā jau pēc skata pateicu, kas ir kas, lai gan patiesībā tos var atšķirt pēc reakcijas ar 10% HCl šķīdumu, proti, kaļķakmens, uzlejot sālsskābi, ļoti puto, bet dolomītam reakcijas gandrīz nemaz nav. Beigās savācāmies iežus (jo mums bija jāsavāc arī unikāla 12 iežu kolekcija, kas 4. dienā bija jāatbild) un stiepām uz muižu.

27.06.2009.

Devāmies uz Bānūžu ezera pusi, kur pie Ilzes ezera veicām nivelēšanu ar busoles palīdzību, kā arī zīmējām atsegumus šurfā. Šajā vietā pirmo reizi cieta mana lauka grāmatiņa, jo sākās visai spēcīgs lietus. Pēc tam devāmies tālāk uz kēmu (nevis ķēmu) terases atsegumu, kur mums bija jāveic 50 oļu linearitātes mērījumi - ar busoli bija jānosaka vērsuma azimuts un oļa krituma leņķis - ar morēnas nazi bija jākasa mālainā siena, jāatrod tur olis, ne mazāks par 1 cm diametrā un iepriekšminētās lietas jānomēra. Tā kā brigādē bija 7 cilvēki, sanāca, ka katram bija jāveic 7 mērījumi. It kā nekas īpašs, bet patiesībā tā oļu sameklēšana aizņēma baigo laiku. Pa starpu meklējām arī savus unikālo iežu paraugus, un es tiku pie skaista, dzeltena aleirolīta, kas patiesībā izrādījās dolomīts ar aleirītu piejaukumu, izteikta kvarcīta un pegmatītgranīta jeb PIGIJA (tā mēs to dēvējām, jo skolā pegmatītgranītam bija tāda sivēnīgi rozīga krāsa). Panesās arī joks par kalvinītu - Kalvīša tipa iezis, kuru pāršķeļot uz pusēm, iztek tauki.

28.06.2009.

Devāmies uz Stupēnu ezera dienvidos atrodošo Žuburu pussalu, lai veiktu 7 ģeoloģiskos urbumus. Mums kā pirmajai brigādei tika pretīgākā vieta - pats pussalas gals, mitrs un pa vidu aizaudzis ar brikšņiem. Kā par brīnumu, man jau bija pilnīgi vienalga par kukaiņiem un citām figņām. Pa vidu sanāca nomudīties ar nivelēšanu, bet beigu beigās jau viss bija kārtībā.

Vakarā bija jāatbild ieži. No 12 iežiem 2 man izrādījās nepareizi - iepriekšpieminētais aleirolīts un kvarcporfīrs, kas izrādījās vienkāršs kvarcīts ar lielākiem kvarca gabaliem, taču, tā kā biju tikusi pie visforšākā pasniedzēja un spēju izteikt savu viedokli pārliecinoši, kā arī pēc tam precīzi pateicu, kas tie par iežiem īstenībā ir, tad man nelika katra vietā meklēt divus jaunus un ielika 9. Varbūt nebija godīgi pret pārējiem, kas lika pie stingrākiem pasniedzējiem, bet… kurš teica, ka pasaulē pastāv taisnība?

29.06.2009

Diena pagāja, rakstot atskaiti - katrai brigādei bija tāda jānodod, un tur bija 7 tēmas, atbilstoši 7 cilvēkiem. Man tika mūsdienu ģeoloģiskie procesi, ko, manuprāt, varēju uzrakstīt daaaaudz labāk, taču man rakstot sāka sāpēt vēders un 2 stundas es vispār neko nespēju padomāt. Atskaites kopā likšana bija pilnīgs murgs, jo biju spiesta kādas 5 stundas pavadīt pie datora un rakstīt citu diktētos darbus (tādēļ, bērni, ņemiet līdzi datorus uz praksi - mums uz 7 cilvēkiem bija 2), veikt noformēšanu utt. Kā brigadieris uzskatīju, ka tas ir mans pienākums. Žēl gan, ka citi dabūja ciest no maniem dusmu izvirdumiem, jo, stresam augot un laikam līdz atskaites nodošanai paliekot mazāk, es kļuvu arvien nervozāka. Beigu beigās atskaiti nodevām kā desmitie (no 12 brigādēm) 3 stundas pēc teorētiskā termiņa. Tā kā tas bija atskaites melnraksts, pasniedzēji to pēc izlasīšanas atdeva atpakaļ, norādot kļūdas. Mēs pie savējā atpakaļ tikām ap pusnakti, mana tēma bija sestā pēc kārtas, tādēļ, skatoties, kā citiem visu ko aizrāda, neizturēju un sāku raudāt, jo domāju, ka man aizrādīs īpaši daudz, taču tā tomēr nebija, teica, ka esot diezgan labi… Goda vārds, man tā nelikās un vēl joprojām neliekas. Bet varbūt jābeidz sevi novērtēt zemāk nekā patiesībā esmu vērta..?

30.06.2009.

Atskaites aizstāvēšanas diena. Gribēju celties pusastoņos, lai sakārtotu nepabeigto lauka grāmatiņu, taču sanāca piecelties deviņos un pa galvu pa kaklu skriet nodot prakses sākumā iedotos instrumentus, citādāk pirmās brigādes nevarēja aizstāvēt savas atskaites. Protams, tas nenozīmē, ka nodevu instrumentus pēdējā… Pēc tam bija jāsakārto istabas, jānodod visas gultasveļas utt un tikai tad tiku pie lauka grāmatiņas pabeigšanas un atskaites tīrraksta pielabošanas. Pa vidu viena brigāde dabūja automātu, proti, viņiem nekas nebija jāatbild. Tādi gadījumi notiek ļoti reti un tikai tad, ja atskaite ir ļooooti laba. Beidzot pienāca mūsu kārta. Kad trīcēdami (nu es noteikti iekšēji trīcēju) iegājām visnotaļ omulīgajā atbildēšanas telpā, mums sāka jautāt, vai lauka grāmatiņas un istabas esot kārtībā, vai instrumenti un gultasveļa nodoti, un, kad uz visu atbildējām apstiprinoši, mums… piedāvāja automātu, sakot, ka mūsu darbs bijis pietiekami labs tam. Būtu grēks nepieņemt astotniekus (dažiem 9 un vienai meitenei 7), tāpēc ātri piekritām un laimīgi aiztināmies.

Protams, pēcāk sekoja bilžu uzņemšana un atvadīšanās, un saucieni, ka pirmā brigāde ir labākie… Un tā nu prakse beidzās.

Pirmā brigāde tiešām bija gan labākie, gan smieklīgākie - mums VISU LAIKU - it īpaši vakaros - bija jautri, un es lepojos ar sevi, ka izdomāju izveidot tieši tādu komandu - Lauma, Līva, Ieva, Ilva, Dāvis, Andis un es - we are the best!!! ^_^

Pa šo laiku, kamēs sesijojos, manā dzīvē notikušas dažas izmaiņas.
1. Manā dzimtajā pilsētā tagad mani var sastapt citā dzīvoklī. Es jau, protams, neteikšu, ka esmu stāvā sajūsmā par interjeru un, kad atrodos Rīgā, mani vilktin velk uz turieni. Tiesa, šajā ne pārāk mīlīgajā laikā te nav arī pārāk silts, bet to var pieciest. Tas ir mans sapņu dzīvoklis, ko pat sapņos nebiju iedomājusies tik foršu esam! Dzeltenas nošpaktelētas sienas - tas, ko gribēju realizēt kojās,-, ķieģeļu apdare, koka dēļu grīda… un miiiilzīgs galds pa visu sienu, kādi divi metri platumā. Pie tā tagad sēžu. Vannasistaba vispār ir mākslas darbs - šķiet, ka sienas ir bijušas nojauktas un to vietā no veclaicīgiem ķieģeļiem ir uzbūvētas jaunas. Šuvju vietas RŪPĪGI - ak tu dieniņ, kā es mīlu rūpīgi padarītu darbu - nokrāsotas pastelīgi dzeltenas, grīda ir izbetonēta, vietām ieliktas lielas flīzes un pārējais kaut kā interesanti viļņveidīgi saveidots un nokrāsots tumši sarkans. Un pat griesti vannasistabā ir nokrāsoti! Turklāt ne jau vienā krāsā, bet tā raibi, nu ārprāts, tik skaisti! Es nebūt nejustos izbrīnīta, ja man teiktu, ka brīžos, kad iedomājos, cik fantastiskā vietā dzīvoju, ka manas acis kļūst glāžainas un es uz mirkli atraujos no realitātes.
2. Atklāju foršu seriālu - One Tree Hill. Esmu totālā sajūsmā. Vakar noskatījos pirmo sezonu. Acis niez skatīties otro, bet tās man nav. Jāgaida līdz… kaut kādai dienai, kad tikšu pie Laumas.
3. Nogriezu matus diezgan lielu gabalu, centimetrus 15 noteikti. Manuprāt, ar izlaistiem matiem es izskatos pēc pilnīga ķēma, tāpēc nēsāju tos visu laiku astītē - tādā astītē, par kādu visu laiku biju sapņojusi. Bet es tolaik nenojautu, ka varētu stulbi izskatīties, kad viņi ir vaļā. Nu lai vai kā, tā bija vienīgā iespēja, ko ar maniem pārkrāsotajiem un pārbalinātajiem galiem izdarīt. Vairāk neplānoju tos ne krāsot, ne balināt. Pietiek…
Nu īsumā tas viss.. :)

Šodien aizvadīju sava mūža otrās sesijas pirmo eksāmenu - nu datu analīze ir aiz muguras, biometrijas grāmata arī bibliotēkā nodota, un viss ir baigi jauki. Par to man patiesībā bija relatīvi visvairāk bail, jo kā priekšmets DA nav no aizraujošākajiem un saprotamākajiem. Visādi korelācijas koeficienti, determinācijas indeksi un citas figņas, iiiu. Parīt būs priekš manis vissmagākais eksāmens - vides zinības -, kur pasniedzējiem diemžēl nav īsti izdevies mani ieinteresēt. Ironiski, ko tad es te vispār daru - tipa skaitos taču vides zinātnes studente…
Vakardiena hronikās arī tiks ierakstīta kā diena, kad es atsāku dzert kafiju (tiesa, tikai šķīstošo, maltā man vēl joprojām riebjas). Ziniet, 3in1 (starp citu, tagad Maximā tādam sarkanā iepakojumā, kur ir 20 paciņas, ir baigās atlaides) ir brīnišķīgs, uzmundrinošs un garšīgs padzēriens, tieši tas, kas sesijai vajadzīgs.
ā, un - draugos man vēl joprojām negribas. Un vairs pat nejūtos savādi (lai gan ja tā padomā, tā nekad nemaz neesmu jutusies), ka esmu gandrīz vienīgā izlecēja, kas tur nav. It kā manis nemaz nebūtu. Bet es esmu. Patiesībā ESMU pat vairāk nekā tad, kad biju draugos.

Veselu nedēļu biju diezgan ļoti pārliecināta, ka sākšu visu no jauna ģeogrāfos. TAČU. Tikko pabeidzu pirmo (kas bija palicis kā pēdējais neizpildītais) praktisko darbu vides zinībās, kur man palīdzēja arī e.d., sameklējot rakstus un, khm, iztulkojot tos google transleitorā. :D Un, aizsūtot to darbu, sapratu, ka laikam mani tomēr tā vides zinātne interesē un pat par spīti tam, ja izkritīšu no budžeta (dodu fiftī-fiftī), laikam tomēr turpināšu studijas otrajā kursā. Ja nu sapratīšu, ka tomēr tas NAV man, tomēr nolauzīšu to atlikušo gadu un braukšu ilgi kārotajā misijā uz, teiksim, Jaunzēlandi. Lai gan patiesībā man tur sevi grūti iedomāties, ja jau pat Latvijā raustos no visiem kukaiņ-un-zirnekļveidīgajiem… Jautāsiet, ko tad vispār daru tik dab-iskā studiju programmā? Citu sev nevarēju iedomāties. Ja neesmu ģeogrāfos, tad neesmu nekur, vismaz pagaidām tāds man uzskats.
Lai vai kā, šodien pa ilgiem laikiem apskatījos brīnišķīgo vietni badad.lv, un mani kā datornūģi ļoti sajūsmināja šis te iesaiņojums, kura vizuālo maketu acīmredzami veidojis kāds istockphoto.com entuziasts. :)
PS - labam noskaņojumam vēl iesaku šo. Nu baigi labs!!!

Sen jau bija doma izdzēsties no draugiem, bet visu laiku bija žēl gan smukā cipariņa, kā nekā ES no draugiem nevienu reizi nebiju izdzēsusies 4,5 gadu laikā. Taču vakar sanāca diezgan pamatīgi aizbraukt jumtam, un es to beidzot izdarīju. Izdzēsos. No rīta gan bija tāda WTF sajūta, ko nu bez draugiem darīšu, bet tad apjēdzu, ka neba tā dēļ dzīvoju, ka ir arī pasaule ārpus tiem, reālā pasaule. Nu un jā, tā kā man ar mācībām ir nelielas problēmas, lai neteiktu vairāk, tad patiesībā izdzēšanās bija ideālākais, ko varēju izdarīt. Piedevām man piemīt diezgan dzīvi bojājoša īpašība vilkt mazā ķeselītē līdzi savu pagātni, tāpēc tagad ir tā jocīgi, ka nav vēstules, kuras pārlasīt (bet nē, es arī tad viņas nepārlasīju, vienkārši zināju, ka tādas man tur ir)… Nu lai vai kā, atkalreģistrēties es tur domāju pēc kāda laiciņa, piemēram, pēc sesijas, jo gan jau kursabiedri pateiks, kas viņu domubiedros jauns, un visas jaunākās bildes gan jau citiem pāri plecam lūrot redzēšu. Bet varbūt man nemaz negribēsies tur reģistrēties. Kas zina. Vispirms jātiek galā ar sevi pašu, jo problēmas esmu saradījusi kā sēnes pēc lietus…