ģeogrāfa sapnis

Pāris dienas, pirms man palika 20, cepos par to, ka palieku veca un tā tālāk. Tagad, nedēļu pēc šī lielā notikuma, jūtos daudz gudrāka un ne druskas vecāka. Laikam jau Dāvim ir taisnība un viss ir galvā.
Mani 20 iesākās ar manis brutālu iemešanu krēslā un 20 reižu uzmešanu, kur gandrīz pret griestiem sasitu savu jau tā ne pārāk gudro ķirbi (nu labi, sabiezinu krāsas, lai foršāk izklausītos). Pēc tam sekoja Panorāma, ārkārtīgi interesants raidījums, un tad cepām kartupeļus (vismaz cik atceros, tas laikam bija pēc krēsla cilāšanas). Vispār viss bija baigi forši un jūtos ļoti apmierināta.
Protams, vecums jau nenāk viens… Neteikšu, ka tajā naktī biju skaidra kā stikliņš, tāpēc, cītīgi tīrot zobus, sabakstīju sev smaganu un nu tā šausmīgi sāp. Vēl joprojām. Krustmāte teica, ka stomatīts, man vienalga, kas tas ir (nu labi, meloju, esmu par stomatītu jau pusinternetu izskatījusi), ja pieskaras ar mēli, tad Rīgu aš redzu. Mēģinu pagaidām tikt galā ar tautas metodēm, like, medus smērēšana (mīļo stundiņ, cik sāpīgi, it īpaši, ja tas medus ir sacukurojies), zobu pastas krāmēšana (vēl to neesmu realizējusi, bet tas noteikti būs sāpīgi), vēl lasīju par melnās tējas smērēšanu (viss, kam ir sakne “smēr-”, prasīs no manis pāris kunkstus), ozolkautkā novārīšanu un skalošanu un hmm… tas laikam arī bija viss. Ja nelīdzēs, iešu uz aptieku pēc smagās artilērijas. Man patiešām nepatīk zāles.
Tā, kas vēl. Ā, no ebay pasūtīju GPS aparātu, tagad gaidu. Ceru, ka viss būs kārtībā, jo pietrūka daždesmit santīmu uz kartes, lai ieķeksētu arī apdrošināšanu. Nu, man jau patīk riskēt… Jāā, un kad to saņemšu, izstaigāšu dzimto pilsētu, lai sameklētu visus cachus. Esmu noilgojusies pēc kā tāda, bet esmu pārāk slinka, lai meklētu vien ar karti…

Kā jau ģeogrāfijas fakultātes studentei, arī man bija jāiziet lauka kurss zemes zinātnēs Lodesmuižā. Jāteic, ka tik interesantu pieredzi savā gandrīz 20 gadu ilgajā mūžā nebiju pieredzējusi. Tā bija cīņa pašai ar saviem kompleksiem, aizspriedumiem un, protams, slinkumu.

Tātad. Prakses ilgums bija 6 nenormāli garas dienas, varu derēt, ka citās reizēs laiks skrēja ātrāk. Ā, nu, tiesa, laiks ļoti ātri skrēja pirms atskaišu nodošanas, what a surprise…

24.06.2009.

Šajā - JĀŅU!!! - dienā bija jāierodas muižā, lai aizņemtu istabiņu (kurai biju pierakstījusies, ierodoties Lodesmuižas sakopšanas talkā) un iekārtotos. Pārcietu neLIELU kultūršoku par tikai un vienīgi āra tualetēm (come on, es esmu arahnofobijas pārņemtākais cilvēks un tur vienkārši SMIRD). Istabiņā, kurā bija 6 gultas, gan nevienu zirnekli neatradu (visu dienu laikā!!!), tāpēc tādā ziņā naktī varēju gulēt mierīgi. Naktsmieru traucēja vienīgi ods, kretīns tāds, kas visu laiku sīca pie auss, tādēļ nākamajā rītā sevi par izgulējušos nevarēju saukt. Ak jā, istabas biedrenes bija vienkārši ūber, ar vienu gan sanāca ik pa laikam saiet ragos, bet nu kam negadās.

25.06.2009.

8.00 no rīta bija izbraukšana uz Cēsīm, lai pētītu Amatas un Pļaviņu svītu atsegumus. Sākām ar Lenčupes ieteku Gaujā, tad zīmējām Gaujas alūvija atsegumu, patiesībā tas bija ļoti aizraujoši, un tad turpinājām ar Gaujas terašu un vienas sengravas apskati un tad devāmies uz Sarkanajām klintīm, lai uzzīmētu slīpslāņojumu. Pēc tam devāmies uz Cēsu-Lauciņu dolomīta karjeru, kur zīmējām dolomīta sienu. Līdz tai tikt (vismaz man) bija visnotaļ sarežģīti, turp tiku ar ļoti džentlmeniska ģeologa palīdzību, kas bija ievērojis manu nožēlojamo stāvokli, kad aiz manis bija sakrājies prāvs dolomīta sienu zīmētgribētāju pulciņš, taču atpakaļceļu atceros kā ļaunāko murgu. Alekša tur vairs nebija, tādēļ kaut kā man bija jātiek pa to posmu tālāk pašas spēkiem. Man vispār ir ļoti bail no augstuma (pēcāk man viens cilvēks pajautāja, vai es kaut ko vairāk daru bez, šķiet, ēšanas un baidīšanās), pie tam tur nebija kur lāga pieturēties, tādēļ izplūdu asarās un pirmoreizi izjutu sajūtu, kad no bailēm nevari pat pakustēties (no zirnekļiem man vienmēr pastāv aizbēgšanas opcija). Lai vai kā, šoreiz man pretī nāca brigādes biedrs (kuram vajadzēja būt brigadierim, nevis man, jo neirotiskāku brigadieri diez vai jūs būsiet sastapuši), kurš mani atbalstīja, pats riskējot (kopā ar mani) nogāzties pa apmēram 5 metrus diezgan slīpu nogāzi un īpašas veiksmes un inerces gadījumā vēl ieripot pašā karjerā. Galā gan tikām laimīgi, bet es kādas 10 minūtes vienkārši sēdēju viena pati un blenzu tukšumā. Pēc tam devāmies uz Kazugravu (kā izrādās, to sauc par Lībānu-Jaunzemju krauju), un tur jau, protams, Ieva atkal izblamējās, ejot uz autobusu apmaldoties un pēc tam netiekot pāri strautam (augšpusē), jo mana soma bija piekrauta ar dolomītiem un šūnakmeņiem, tādēļ biju spiesta kāpt lejā un tad kaut kā uzkārpīties augšā pa citu ceļu. Protams, tik vienkāršu lietu kā smagās somas noņemšanu no pleciem neiedomājos, tādēļ vēl joprojām manu roku rotā nobrāzums, ko guvu, šļūkājot augšā pa smilšu nosētu relatīvi lēzenu vietu. Pie autobusa nonācu pēdējā (tajā brīdī es vispār jutos ūberpazemota, lai gan citi teica, ka neesot to īpaši tā uztvēruši). Pēcāk, kad mūs dažsimt metru tālāk izlaida vietā, kur ir… ē, litoloģiskā robeža? (Nav pie rokas lauka grāmatiņas…) Man patiešām tagad ir slinkums rakstīt, kas tas ir, jo galvenais, ko gribēju uzrakstīt, ir, ka man tajā vietā uz muguras uzrāpās zirneklis, tātad kopumā tāda jauka melnā diena izvērtās. Atpakaļceļā biju tik pārgurusi, ka aizmigu un palaidu garām faktu, ka Veselavas pauguraine ir Vidzemes augstienes robeža. Laikam.

26.06.2009.

Šo dienu hronikā ierakstu kā neapsveicu-savu-brālēnu-dzimšanas-dienā dienu. Patiesībā telefonu ļoti maz izmantoju, jo zona Bitei Lodesmuižā ir… nekāda. Tā ir vienīgi pie tualetēm un otrā muižas ārpusē. Iekšā - nekur. Tāpēc bieži gadījās, ka, sēžot uz poda un apcerot ģeoloģiskas domas, man atnāk īsziņa, ka man iepriekšējā dienā 13.54 zvanījis tētis vai kaut kā tā.

Labi, bet par praksi. Izgājām 9.00, un mūsu mērķis bija Brežģa kalna karjers. Kopumā tika noieti ap 15 km, taču galīgi nejutos, ka būtu tik daudz nogājusi. Bija daudz pieturvietu ar stāstiem par mūsdienu ģeoloģiskajiem procesiem, kā gravu veidošanos, morēnas paugura zondēšana utt. Karjerā bija jāzīmē kārtējais atsegums un jāskalda ieži (es atradu brīnišķīgu dolomīta gabalu ar, ja nemaldos, koraļļa ieslēgumu, tiesa, notizlojos un kaut kur Lodē pazaudēju viņu). Ā, vēl mums bija pavisam necils uzdevums, kā 1,5×1,5 m2 lielā laukumā, ko mums ierādīja, atrast 100 iežus un sagrupēt tos metamorfajos, magmatiskajos - intruzīvajos, efuzīvajos, dzīslu un hipabisālajos, kā arī nogulumiežos - dolomītos un kaļķakmeņos. Sākumā likās, ka tas ir totāls murgs, jo katrs iezis bija jāpārskalda (domājiet, baigi viegli ir ar āmuru vai metot pret lielāku akmens virsmu pārskaldīt metamorfo iezi?) un it kā nevarēja izmantot papildliteratūru. Par katru nepareizi noteikto iezi bija jāmeklē 2 jauni vietā. Mums bija jāmeklē 20, tātad nepareizi noteicām vien 10% (jāteic, ka tie visi bija metamorfie ieži). Man īpaši patika atšķirt kaļķakmeņus no dolomītiem - kaut kā jau pēc skata pateicu, kas ir kas, lai gan patiesībā tos var atšķirt pēc reakcijas ar 10% HCl šķīdumu, proti, kaļķakmens, uzlejot sālsskābi, ļoti puto, bet dolomītam reakcijas gandrīz nemaz nav. Beigās savācāmies iežus (jo mums bija jāsavāc arī unikāla 12 iežu kolekcija, kas 4. dienā bija jāatbild) un stiepām uz muižu.

27.06.2009.

Devāmies uz Bānūžu ezera pusi, kur pie Ilzes ezera veicām nivelēšanu ar busoles palīdzību, kā arī zīmējām atsegumus šurfā. Šajā vietā pirmo reizi cieta mana lauka grāmatiņa, jo sākās visai spēcīgs lietus. Pēc tam devāmies tālāk uz kēmu (nevis ķēmu) terases atsegumu, kur mums bija jāveic 50 oļu linearitātes mērījumi - ar busoli bija jānosaka vērsuma azimuts un oļa krituma leņķis - ar morēnas nazi bija jākasa mālainā siena, jāatrod tur olis, ne mazāks par 1 cm diametrā un iepriekšminētās lietas jānomēra. Tā kā brigādē bija 7 cilvēki, sanāca, ka katram bija jāveic 7 mērījumi. It kā nekas īpašs, bet patiesībā tā oļu sameklēšana aizņēma baigo laiku. Pa starpu meklējām arī savus unikālo iežu paraugus, un es tiku pie skaista, dzeltena aleirolīta, kas patiesībā izrādījās dolomīts ar aleirītu piejaukumu, izteikta kvarcīta un pegmatītgranīta jeb PIGIJA (tā mēs to dēvējām, jo skolā pegmatītgranītam bija tāda sivēnīgi rozīga krāsa). Panesās arī joks par kalvinītu - Kalvīša tipa iezis, kuru pāršķeļot uz pusēm, iztek tauki.

28.06.2009.

Devāmies uz Stupēnu ezera dienvidos atrodošo Žuburu pussalu, lai veiktu 7 ģeoloģiskos urbumus. Mums kā pirmajai brigādei tika pretīgākā vieta - pats pussalas gals, mitrs un pa vidu aizaudzis ar brikšņiem. Kā par brīnumu, man jau bija pilnīgi vienalga par kukaiņiem un citām figņām. Pa vidu sanāca nomudīties ar nivelēšanu, bet beigu beigās jau viss bija kārtībā.

Vakarā bija jāatbild ieži. No 12 iežiem 2 man izrādījās nepareizi - iepriekšpieminētais aleirolīts un kvarcporfīrs, kas izrādījās vienkāršs kvarcīts ar lielākiem kvarca gabaliem, taču, tā kā biju tikusi pie visforšākā pasniedzēja un spēju izteikt savu viedokli pārliecinoši, kā arī pēc tam precīzi pateicu, kas tie par iežiem īstenībā ir, tad man nelika katra vietā meklēt divus jaunus un ielika 9. Varbūt nebija godīgi pret pārējiem, kas lika pie stingrākiem pasniedzējiem, bet… kurš teica, ka pasaulē pastāv taisnība?

29.06.2009

Diena pagāja, rakstot atskaiti - katrai brigādei bija tāda jānodod, un tur bija 7 tēmas, atbilstoši 7 cilvēkiem. Man tika mūsdienu ģeoloģiskie procesi, ko, manuprāt, varēju uzrakstīt daaaaudz labāk, taču man rakstot sāka sāpēt vēders un 2 stundas es vispār neko nespēju padomāt. Atskaites kopā likšana bija pilnīgs murgs, jo biju spiesta kādas 5 stundas pavadīt pie datora un rakstīt citu diktētos darbus (tādēļ, bērni, ņemiet līdzi datorus uz praksi - mums uz 7 cilvēkiem bija 2), veikt noformēšanu utt. Kā brigadieris uzskatīju, ka tas ir mans pienākums. Žēl gan, ka citi dabūja ciest no maniem dusmu izvirdumiem, jo, stresam augot un laikam līdz atskaites nodošanai paliekot mazāk, es kļuvu arvien nervozāka. Beigu beigās atskaiti nodevām kā desmitie (no 12 brigādēm) 3 stundas pēc teorētiskā termiņa. Tā kā tas bija atskaites melnraksts, pasniedzēji to pēc izlasīšanas atdeva atpakaļ, norādot kļūdas. Mēs pie savējā atpakaļ tikām ap pusnakti, mana tēma bija sestā pēc kārtas, tādēļ, skatoties, kā citiem visu ko aizrāda, neizturēju un sāku raudāt, jo domāju, ka man aizrādīs īpaši daudz, taču tā tomēr nebija, teica, ka esot diezgan labi… Goda vārds, man tā nelikās un vēl joprojām neliekas. Bet varbūt jābeidz sevi novērtēt zemāk nekā patiesībā esmu vērta..?

30.06.2009.

Atskaites aizstāvēšanas diena. Gribēju celties pusastoņos, lai sakārtotu nepabeigto lauka grāmatiņu, taču sanāca piecelties deviņos un pa galvu pa kaklu skriet nodot prakses sākumā iedotos instrumentus, citādāk pirmās brigādes nevarēja aizstāvēt savas atskaites. Protams, tas nenozīmē, ka nodevu instrumentus pēdējā… Pēc tam bija jāsakārto istabas, jānodod visas gultasveļas utt un tikai tad tiku pie lauka grāmatiņas pabeigšanas un atskaites tīrraksta pielabošanas. Pa vidu viena brigāde dabūja automātu, proti, viņiem nekas nebija jāatbild. Tādi gadījumi notiek ļoti reti un tikai tad, ja atskaite ir ļooooti laba. Beidzot pienāca mūsu kārta. Kad trīcēdami (nu es noteikti iekšēji trīcēju) iegājām visnotaļ omulīgajā atbildēšanas telpā, mums sāka jautāt, vai lauka grāmatiņas un istabas esot kārtībā, vai instrumenti un gultasveļa nodoti, un, kad uz visu atbildējām apstiprinoši, mums… piedāvāja automātu, sakot, ka mūsu darbs bijis pietiekami labs tam. Būtu grēks nepieņemt astotniekus (dažiem 9 un vienai meitenei 7), tāpēc ātri piekritām un laimīgi aiztināmies.

Protams, pēcāk sekoja bilžu uzņemšana un atvadīšanās, un saucieni, ka pirmā brigāde ir labākie… Un tā nu prakse beidzās.

Pirmā brigāde tiešām bija gan labākie, gan smieklīgākie - mums VISU LAIKU - it īpaši vakaros - bija jautri, un es lepojos ar sevi, ka izdomāju izveidot tieši tādu komandu - Lauma, Līva, Ieva, Ilva, Dāvis, Andis un es - we are the best!!! ^_^

Pa šo laiku, kamēs sesijojos, manā dzīvē notikušas dažas izmaiņas.
1. Manā dzimtajā pilsētā tagad mani var sastapt citā dzīvoklī. Es jau, protams, neteikšu, ka esmu stāvā sajūsmā par interjeru un, kad atrodos Rīgā, mani vilktin velk uz turieni. Tiesa, šajā ne pārāk mīlīgajā laikā te nav arī pārāk silts, bet to var pieciest. Tas ir mans sapņu dzīvoklis, ko pat sapņos nebiju iedomājusies tik foršu esam! Dzeltenas nošpaktelētas sienas - tas, ko gribēju realizēt kojās,-, ķieģeļu apdare, koka dēļu grīda… un miiiilzīgs galds pa visu sienu, kādi divi metri platumā. Pie tā tagad sēžu. Vannasistaba vispār ir mākslas darbs - šķiet, ka sienas ir bijušas nojauktas un to vietā no veclaicīgiem ķieģeļiem ir uzbūvētas jaunas. Šuvju vietas RŪPĪGI - ak tu dieniņ, kā es mīlu rūpīgi padarītu darbu - nokrāsotas pastelīgi dzeltenas, grīda ir izbetonēta, vietām ieliktas lielas flīzes un pārējais kaut kā interesanti viļņveidīgi saveidots un nokrāsots tumši sarkans. Un pat griesti vannasistabā ir nokrāsoti! Turklāt ne jau vienā krāsā, bet tā raibi, nu ārprāts, tik skaisti! Es nebūt nejustos izbrīnīta, ja man teiktu, ka brīžos, kad iedomājos, cik fantastiskā vietā dzīvoju, ka manas acis kļūst glāžainas un es uz mirkli atraujos no realitātes.
2. Atklāju foršu seriālu - One Tree Hill. Esmu totālā sajūsmā. Vakar noskatījos pirmo sezonu. Acis niez skatīties otro, bet tās man nav. Jāgaida līdz… kaut kādai dienai, kad tikšu pie Laumas.
3. Nogriezu matus diezgan lielu gabalu, centimetrus 15 noteikti. Manuprāt, ar izlaistiem matiem es izskatos pēc pilnīga ķēma, tāpēc nēsāju tos visu laiku astītē - tādā astītē, par kādu visu laiku biju sapņojusi. Bet es tolaik nenojautu, ka varētu stulbi izskatīties, kad viņi ir vaļā. Nu lai vai kā, tā bija vienīgā iespēja, ko ar maniem pārkrāsotajiem un pārbalinātajiem galiem izdarīt. Vairāk neplānoju tos ne krāsot, ne balināt. Pietiek…
Nu īsumā tas viss.. :)

Šodien aizvadīju sava mūža otrās sesijas pirmo eksāmenu - nu datu analīze ir aiz muguras, biometrijas grāmata arī bibliotēkā nodota, un viss ir baigi jauki. Par to man patiesībā bija relatīvi visvairāk bail, jo kā priekšmets DA nav no aizraujošākajiem un saprotamākajiem. Visādi korelācijas koeficienti, determinācijas indeksi un citas figņas, iiiu. Parīt būs priekš manis vissmagākais eksāmens - vides zinības -, kur pasniedzējiem diemžēl nav īsti izdevies mani ieinteresēt. Ironiski, ko tad es te vispār daru - tipa skaitos taču vides zinātnes studente…
Vakardiena hronikās arī tiks ierakstīta kā diena, kad es atsāku dzert kafiju (tiesa, tikai šķīstošo, maltā man vēl joprojām riebjas). Ziniet, 3in1 (starp citu, tagad Maximā tādam sarkanā iepakojumā, kur ir 20 paciņas, ir baigās atlaides) ir brīnišķīgs, uzmundrinošs un garšīgs padzēriens, tieši tas, kas sesijai vajadzīgs.
ā, un - draugos man vēl joprojām negribas. Un vairs pat nejūtos savādi (lai gan ja tā padomā, tā nekad nemaz neesmu jutusies), ka esmu gandrīz vienīgā izlecēja, kas tur nav. It kā manis nemaz nebūtu. Bet es esmu. Patiesībā ESMU pat vairāk nekā tad, kad biju draugos.

Veselu nedēļu biju diezgan ļoti pārliecināta, ka sākšu visu no jauna ģeogrāfos. TAČU. Tikko pabeidzu pirmo (kas bija palicis kā pēdējais neizpildītais) praktisko darbu vides zinībās, kur man palīdzēja arī e.d., sameklējot rakstus un, khm, iztulkojot tos google transleitorā. :D Un, aizsūtot to darbu, sapratu, ka laikam mani tomēr tā vides zinātne interesē un pat par spīti tam, ja izkritīšu no budžeta (dodu fiftī-fiftī), laikam tomēr turpināšu studijas otrajā kursā. Ja nu sapratīšu, ka tomēr tas NAV man, tomēr nolauzīšu to atlikušo gadu un braukšu ilgi kārotajā misijā uz, teiksim, Jaunzēlandi. Lai gan patiesībā man tur sevi grūti iedomāties, ja jau pat Latvijā raustos no visiem kukaiņ-un-zirnekļveidīgajiem… Jautāsiet, ko tad vispār daru tik dab-iskā studiju programmā? Citu sev nevarēju iedomāties. Ja neesmu ģeogrāfos, tad neesmu nekur, vismaz pagaidām tāds man uzskats.
Lai vai kā, šodien pa ilgiem laikiem apskatījos brīnišķīgo vietni badad.lv, un mani kā datornūģi ļoti sajūsmināja šis te iesaiņojums, kura vizuālo maketu acīmredzami veidojis kāds istockphoto.com entuziasts. :)
PS - labam noskaņojumam vēl iesaku šo. Nu baigi labs!!!

Sen jau bija doma izdzēsties no draugiem, bet visu laiku bija žēl gan smukā cipariņa, kā nekā ES no draugiem nevienu reizi nebiju izdzēsusies 4,5 gadu laikā. Taču vakar sanāca diezgan pamatīgi aizbraukt jumtam, un es to beidzot izdarīju. Izdzēsos. No rīta gan bija tāda WTF sajūta, ko nu bez draugiem darīšu, bet tad apjēdzu, ka neba tā dēļ dzīvoju, ka ir arī pasaule ārpus tiem, reālā pasaule. Nu un jā, tā kā man ar mācībām ir nelielas problēmas, lai neteiktu vairāk, tad patiesībā izdzēšanās bija ideālākais, ko varēju izdarīt. Piedevām man piemīt diezgan dzīvi bojājoša īpašība vilkt mazā ķeselītē līdzi savu pagātni, tāpēc tagad ir tā jocīgi, ka nav vēstules, kuras pārlasīt (bet nē, es arī tad viņas nepārlasīju, vienkārši zināju, ka tādas man tur ir)… Nu lai vai kā, atkalreģistrēties es tur domāju pēc kāda laiciņa, piemēram, pēc sesijas, jo gan jau kursabiedri pateiks, kas viņu domubiedros jauns, un visas jaunākās bildes gan jau citiem pāri plecam lūrot redzēšu. Bet varbūt man nemaz negribēsies tur reģistrēties. Kas zina. Vispirms jātiek galā ar sevi pašu, jo problēmas esmu saradījusi kā sēnes pēc lietus…

Ar negantu sajūsmu varu pastāstīt, ka vakar jau trešo dienu pēc kārtas nodarbojos ar aerobajiem treniņiem. Skan jau baigi gudri, bet principā pirmās divas dienas skrēju attiecīgi 2 un 4 km (tiesa, diezgan aptuvens cipars, bet varētu būt arī vairāk patiesībā) un vakar kādus padsmit nobraukājos Biķernieku trasē. Pie tam papildus dzeru Rimčikā uz atlaidēm nopirktas hroma tabletes, kas palīdz nerīt saldumus tādos daudzumos, kā tos mēdzu ēst.
Panākumus tīri svara ziņā nezinu, tos varēšu paziņot vien šovakar, bet jūtos es DAAAAAAAUDZ labāk. Tiesa, pirmajā dienā bija pīkstēšana, ka “eees jau to nevaru” un “Artūr, skrien lēnāk, nevaru paelpot”, otrajā jau bija reāla cīņa ar sevi, kas izpaudās niknām, uz visām pusēm šķīstošām asarām un it-kā-citronu-būtu-apēdusi sejas izteiksmei, bet trešajā man vienkārši sāka sāpēt kaut kas labajā paribē, kā hipohondriķe ar stāžu ņemos apgalvot, ka tās bija aknas (brālim šķita, ka liesa), nu vienalga, kaut kas man tur sāpēja.
Vispār baigais paldiess Artūram, ka viņš man iemācīja pareizi elpot (un uz laiku aizdeva savus šortus, līdz es sev pati nopirkšu tādus foršus), jo man tiešām ne kas sāp, ne arī kaut kāda aizdusa rodas vai kā nu to dēvē, vienkārši nav spēka, kas arī neļauj skriet ātrāk. Lai gan kur gan man jādzenas, tauki jau sākot kust pēc pirmās pusstundas (tā vismaz man teica D.D.).
Jā, nu kopumā jūtos ļoti labi, vienīgi puncītim jāsameklē iekš youtubes kādi vingrinājumi - bija viens baigi labais, nosaukumā kaut kas minēts par 6pack un using your couch, nu tā lēnā garā domāju to papildīt (bet vai tieši tagad, nezinu, jo mugura drusku sāp, laikam tomēr būs kaut kad pie ārsta jāaiziet un jāiejautājas, kas man ar viņu ir).

Ak un jā. Sesija sākas pēc divarpus nedēļām. Tā būs elle.

bija vienkārši graujošs! Šis fantastiskais četru dienu, no kurām paliku gan tikai uz pirmajām trim, pasākums ir kaut kas tāds, kurā jādodas katram sevi cienošam ģeogrāfu mafijas pārstāvim. Nu varbūt arī nē, bet man ļoti patika. Varbūt tāpēc, ka mūsu 4 cilvēku pamatkompānija, kas izpletās x cilvēku kompānijā vakaros, bija baigi laba! Bet nu par visu sīkāk.

Man ģeorallijs prātu aizņēma jau kādu nedēļu iepriekš, jo biju iesaistījusies tā rīkošanā, pareizāk, biju viena no atbildīgajiem par krekliem un uzšuvēm. Ā, un arī emblēmu komisijā biju es. Un arī pirmo nometni vācu (arī) es. Par to nopelnīju kreklu, kas, cerams, ir vai nu pie Artūra vai Edgara. Ā, nu jā, par ģeoralliju. Ceturtdien nekaunīgi atļāvos neapmeklēt lekcijas un pilnvērtīgi sagatavoties rallijošanai (sakrāmēt somu, ziniet, nav viegls darbs). Tad devos uz fakultāti un drīz jau pienāca brīdis, kad varēja sēsties iekšā autiņā un doties uz Tirziņas ieteku Gaujā jebšu pirmo nometni. Ceļš pagāja visnotaļ ātri, tas laikam bija pateicoties zaļajam Zipam un man laipni piedāvātajam baltajam ūdentiņam. Ak, vienreiz saīmuļojos, jo Lauma pateica kaut ko galīgi neforšu, bet nu neiešu jau par to publiskajā telpā runāt. Tā nu nonācām nometnē un sākām dzer… ē, uzcēlām telti, paēdām, pasēdējām pie ugunskura, uz laivu vai velnsviņzinkasturbijaiekšā maisiem, sarunas, sarunas, sarunas ne pa jokam, tad piedzēries biologs, kas pilnīgi nojūdzās un sāka spārdīt ugunskuru un pakļāva reālām briesmām vismaz piecus cilvēkus (es kādas 2 sekundes pirms viņš sāka ārdīties biju piecēlusies kājās, lūk, ticiet savām iekšējām balsīm), jo izspārdīja ogles uz visām pusēm, daudzas tika arī uz citu drēbēm, un tad jau nāca naktsmiers, kuru nolēmu baudīt Sol un Dārtas teltī, kas pēcāk izrādījās briesmīga kļūda, jo nakts bija nežēlīgi auksta un mani no siltumzuduma nepaglāba pat biezās vilnas zeķes un ziemas/pavasara jaka (un, protams, guļammaiss, kas laikam tika pirkts pirms kaut kādiem gadiem kaut kādā Rimi tipa veikalā). Naktī daudzreiz pamodos no tā, ka man bija auksti un centos aizmigt (kas arī sekmīgi izdevās).

Nākamais rīts pienāca bez pohām un ar Edgara bļāvienu: “KURŠ APVĒMA MANU SOMU? Ā, laikam es…” Visu rīta cēlienu nočilojām uzpūstajā laivā (es pumpēju). Tad bija jāsavāc nometne, baigi veiksmīgi sarunājām mašīnu vienu, ka varam tur iekrāmēt savāktos atkritumu maisus, jo citādāk tie mums 13 km būtu jāved ar laivu pašiem (izdalot uz 2 laivām), uuun tad sēdāmies laivā un kuģojām uz otro nometni. Drošības sajūtu deva glābšanas veste, kuru gan nenācās pielietot (bet nu tā man visu laiku bija mugurā, kad atrados uz ūdens), bet siltuma sajūtu - Krišiņa džemperis, ko viņš man labsirdīgi aizdeva, jo biju tik stulba un savu džemperi jau biju iepakojusi kaut kādā maisā un to kārtīgi aiztaisījusi ciet. Krāces bija feinas, vienā brīdī palika baigi bail, tas bija zem savdabīga tiltiņa vai kaut kā tāda, un likās, ka tur pa vidu vienkārši ir kaut kāds ūdenskritums, bet mūsu laiva (paldies Dmitrijam) bija tik feina, ka pat tur īpaši daudz ūdens neiešļakstījās. Nu varbūt kaut kas uzšļakstījās Krišjānim, bet who cares. Kā jau teicu, kompānija mums bija baigi laba, Laumai ar Krišjāni nācās klausīties, kā mēs kārtējo reizi kasāmies ar Edgaru, bet, tiesa, jāatzīst, ka tā kasīšanās ir vienkārši mums raksturīga, pie tam tā nav īpaši ļaundabīga. Vienreiz gan Ed man baigi iegrieza, bet tas bija trešajā dienā un es par to negribu domāt. Nu jā, tātad turpinot stāstu, nonācām kaut kad vakarā galā, redzējām pilnīgi piedzērušos kursabiedru, kurš dažas reizes pamanījās gandrīz ievelties ugunskurā, un vispār ļoti daudz apdzertu seju. Pienāca vakars, tumsiņa, un arī es pievienojos planētāju pulkam. Nu, kā sacīt jāsaka, kamēr jauni mēs… Ā, atceros, ka vienpadsmitos bija ģeorallija tipa atklāšana (baigā atklāšana, ja tās bija jau otrās dienas beigas), bija jādzied ĢM himna, ko beidzot daudzmaz iemācījos, arī tagad galvā skan. Hmm, tad laikam pa vidam apēdu sautētos cūkgaļas konservus (Triālam baigi labie ir, lai gan Edgaram ar tieši tādiem pašiem nepaveicās, nu ko lai dara, nevar jau visi būt tādi veiksminieki kā es), parunājos ar dažu labu cilvēku un pēcāk padziedājām pie ugunskura. Tā dziedāšana bija vairāk kā piedziedājumu popūrijs, jo neviens tā lāga pārējos vārdus nezināja un daudzreiz sanāca “…ēēē, nā nā nā, man šodien astoņPADSMIT GĀĀĀ-DŪUU” (ķipa kur lielie burti, tur visi pievienojās). Tā nu padziedājām kādu laiku un atkal pienāca laiks naktsmieram. Šoreiz bijām gudrāki un teltī gulējām seši, arī es biju gudrāka un gulēju ar cimdiem rokās. Nakts nelikās TIK auksta, bet nu bija tomēr diezgan pavēsi šā kā tā…

Rīts pienāca ātri, sākumā sēdējām un nesapratām, ko īsti lai dara un tad nolēmām aiziet uz nezinu cik kilometrus tālo veikalu, šķiet, ka kādus 2 vienā virzienā. Turp gājām pa kaut kādu ceļu apkārt viensētai, kas noveda pie lielāka ceļa un tas pie galīgi lielā ceļa, tā mēs nogājām kādus liekus 500 m noteikti, bet atpakaļ kā nindzjas (labi, es nedaudz visu izpušķoju) lavierējām gar klinšu pakāji (cik stilīgi skan!), tādējādi ietaupot nu diezgan daudz metru. Nu enīvei, pēc tam sēdāmies laivā un laidām uz trešo nometni, tā gan nāca baigi lēni, jo šoreiz dzērām alēnu un bija daudz zaļo pieturu, pie tam pēdējā no tām Krišjānim veiksmīgi izdevās ielikties līdz apmēram viduklim ūdenī - viņš stūma laivu ūdenī un kaut kādā bedrē iekāpa. Tā nu nonācām līdz tai nometnei, un man jau bija jādodas prom drīz. Artūrs mani veda pa īsāko (un dubļaināko, dūņaināko, purvaināko un visādi citādi riebeklīgāko) ceļu, un mani pavadīja Krišiņš ar Ed un sākotnēji arī Lauma, bet viņa izstājās pie pirmā ūdeņainā posma. Nonācām līdz lielceļam, kur man piebrauca klāt tētis ar brāli un tā nu devāmies uz Cēsīm.

Mani iespaidi par ralliju? Nu divi galvenie teikumi (vispār jau trīs sanāk), kas man atgādinās par ralliju, noteikti ir: “Kurš, …, apvēma manu somu? Ā, laikam es pats…” un Laumas kautrīgais jautājums, kad pie Tirziņas ietekas tīrīju zobus. Tas bija vienkārši nost, un arī turpmākās dienas mēs par to smējāmies, un Krišiņš ar Ed nesaprata, par ko mums atkal uznākusi smieklu lēkme. Perfekti. Uzskatu, ka pasākums ir izdevies, viss baigi patika, tiešām viss.

Ā, nu iemesls, kāpēc šodien nepaliku rallijā, bija visnotaļ utopiska doma, ka es varētu šodien pieveikt Cēsu-Valmieras velomaratonu, bet nu tā kā tētis laipni man vakar atveda ar mašīnu riteni uz manām mājām, tad šorīt no rīta pie viņa braucot un vedot velobikses, kas man apkaunojošā kārtā bija kļuvušas par mazu, sapratu, ka to posmu neizturēšu. Tā nu piestrādāju par fotogrāfu un šoferi vienā personā, bet nu arī tas man prasīja daudz spēka, vismaz nervu noslodze braucot bija diezgan pamatīga dažu apstākļu dēļ.

Nu lai vai kā, nedēļas nogale ir izdevusies. Ceru, ka arī jūsējā bija piedzīvojumiem pārsātināta! :)

EDIT: Es taču galīgi aizmirsu “zied Ievas Siguldā” variācijas!!! Sākotnēji Spradzīte to dziesmu veltīja tieši man, bet pēcāk, laivošanas gaitā, es to pārveidoju par veltījumu Edgaram vairākās versijās:
1) “slīkst Eeeedgars Vidagā.. slīkst Ēeeeedgars Vidagā…” [tālāk vārdus neviens nezināja un neizskatījās arī, ka kādu tas baigi kratītu]
2) “vemj Edgars Tirziņā, vemj Eeeedgars Tirziņā…” (kas arī izpelnījās atzinīgus vārdus)
3) bija vēl viens variants man liekas, bet to aizmirsu, nu, varbūt ar laiku…

Beidzot arī es vakar pievienojos geocacheriem jeb, nedaudz latviskāk, slēpņotājiem, un aiai, man tas iepatikās. Tagad manā rīcībā ir divi TravelBug’i, kas jāaizgādā uz kādu slēpni. Kā tehnikas mīļotāja sarkstot varu atzīt, ka pēc kartes man diezko nepatīk meklēt (tā arī vēl neesmu aizgājusi sameklēt pīļu dīķa slēpni), bet labāk patīk ar GPS aparātu vazāties apkārt un meklēt nullpunktu. Nu, vispār jau ideāli - tagad varēšu taupīt uz GPS aparāta rēķina. Vispār jau nedaudz jūtos kā GPS profesionāle un varu apgalvot, ka Garmin man patīk labāk par Magellan, bet nu laikam jau tas ir gaumes jautājums.

Tātad vakar bijām Liepājā - pēdējo reizi tur biju vēlā, vējainā novembra vakarā, kad Fontaine Palace bija Funeral For A Friend koncis, un tur īsti nevarēja saprast, kur atrodos, bet iepriekšējā reize bija pirms nezin cik gadiem, kad no Saldus vedām pārdot dārzā salasītās upenes - un atradu savus pirmos 10 slēpņus. Pareizāk sakot, atradu tikai vienu, pārējiem asistēju, nē nu vēl vienam laikam atradu koku, kur kastīte bija ieslēpta, bet, tā kā pagājušajā naktī biju piedzīvojusi visnotaļ nepatīkamu tikšanos ar zirnekli savā gultā (man ir arahnofobija), tad baigi raustījos bāzt savu kuslo rociņu iekšā visādiem mošķiem pilnajā dobumā. Varu teikt visu to labāko par nošu maršrutu, vienīgi neizpratni izraisīja, šķiet, ceļa posms no sol uz la, kur bija jāiet pa diezgan lielu čuhņu, bet nu jā, arī tāda ir Liepāja. Visvairāk man patika Karosta, tāda… nedaudz baisa sajūta visu laiku bija. Pabijām arī tur esošajā pareizticīgo baznīcā - tā nu tai visā kompleksā izcēlās kā baltais zvirbulis, jo pretstats starp visnotaļ paplukušajām daudzstāvenēm, no kurām daudzas ir neapdzīvotas, un krāšņo baznīcu (vai katedrāli, nezinu, kā pareizi to dēvē) ir ļooooti pamanāms. Arī jūrmala bija baigi feina, ā, un mols arī. Bet vislielāko iespaidu uz mani atstāja pazemes (lai gan patiesībā tiem vienkārši ir uzbērta virsū zeme) angāri. Pilnīga tumsa, atbalss, ka nu vai. Wowwowoow. Un tādā meklēt apslēptu kastīti. Super!

Ai, vispār Liepāja baigi baigi smuka ir. Dzīvot varbūt gluži tur negribētos, bet noteikti tur ik pa laikam aizbraukšu.

mani sagrābj katru vakaru konstanti ap sešiem, pusseptiņiem. Ok, šodien arī ir pamats nogurumam, jo, sākot no 12.00 līdz 17.40 paspējām aizstopot uz Valmieru, pēc tam uz Limbažiem, tad uz Tūjas pagriezienu, kur pēc tam mūs brīnumainā kārtā paņēma šiks Hjundai džips un aizveda līdz pašai jūrmalai (nu nosacīti, tante dzīvoja visnotaļ pieklājīga paskata celtnē dažsimt metru no jūras), tad tur drusku pasēdējām, Džoanna izbļaustījās un iedžumpīja ūdenī, trakā, un jā, tad nolēmām stopot uz māju, bet ne caur Limbažiem, kur mašīnu noķert būtu visai problemātiski, bet gan pa ViaBaltic, kur jau pēc piecu-desmit minūšu “Rīga” vicināšanas mūs paņēma zaļš, feins Fiat, kas mūs izlaida pie Berģu Statoil, uuun tad iestājās mazliet tukšais periods, bet arī ne vairāk kā 15 minūtes, kad noķērām krievu visus radio kanālus klausošu priekulieti, kas mūs savukārt aizveda līdz Cēsu Statoil, un tā nu esmu beidzot mājās. Šis laikam bija garākais teikums, ko jebkad savā mūžā esmu uzrakstījusi. :)