Kā jau ģeogrāfijas fakultātes studentei, arī man bija jāiziet lauka kurss zemes zinātnēs Lodesmuižā. Jāteic, ka tik interesantu pieredzi savā gandrīz 20 gadu ilgajā mūžā nebiju pieredzējusi. Tā bija cīņa pašai ar saviem kompleksiem, aizspriedumiem un, protams, slinkumu.
Tātad. Prakses ilgums bija 6 nenormāli garas dienas, varu derēt, ka citās reizēs laiks skrēja ātrāk. Ā, nu, tiesa, laiks ļoti ātri skrēja pirms atskaišu nodošanas, what a surprise…
24.06.2009.
Šajā - JĀŅU!!! - dienā bija jāierodas muižā, lai aizņemtu istabiņu (kurai biju pierakstījusies, ierodoties Lodesmuižas sakopšanas talkā) un iekārtotos. Pārcietu neLIELU kultūršoku par tikai un vienīgi āra tualetēm (come on, es esmu arahnofobijas pārņemtākais cilvēks un tur vienkārši SMIRD). Istabiņā, kurā bija 6 gultas, gan nevienu zirnekli neatradu (visu dienu laikā!!!), tāpēc tādā ziņā naktī varēju gulēt mierīgi. Naktsmieru traucēja vienīgi ods, kretīns tāds, kas visu laiku sīca pie auss, tādēļ nākamajā rītā sevi par izgulējušos nevarēju saukt. Ak jā, istabas biedrenes bija vienkārši ūber, ar vienu gan sanāca ik pa laikam saiet ragos, bet nu kam negadās.
25.06.2009.
8.00 no rīta bija izbraukšana uz Cēsīm, lai pētītu Amatas un Pļaviņu svītu atsegumus. Sākām ar Lenčupes ieteku Gaujā, tad zīmējām Gaujas alūvija atsegumu, patiesībā tas bija ļoti aizraujoši, un tad turpinājām ar Gaujas terašu un vienas sengravas apskati un tad devāmies uz Sarkanajām klintīm, lai uzzīmētu slīpslāņojumu. Pēc tam devāmies uz Cēsu-Lauciņu dolomīta karjeru, kur zīmējām dolomīta sienu. Līdz tai tikt (vismaz man) bija visnotaļ sarežģīti, turp tiku ar ļoti džentlmeniska ģeologa palīdzību, kas bija ievērojis manu nožēlojamo stāvokli, kad aiz manis bija sakrājies prāvs dolomīta sienu zīmētgribētāju pulciņš, taču atpakaļceļu atceros kā ļaunāko murgu. Alekša tur vairs nebija, tādēļ kaut kā man bija jātiek pa to posmu tālāk pašas spēkiem. Man vispār ir ļoti bail no augstuma (pēcāk man viens cilvēks pajautāja, vai es kaut ko vairāk daru bez, šķiet, ēšanas un baidīšanās), pie tam tur nebija kur lāga pieturēties, tādēļ izplūdu asarās un pirmoreizi izjutu sajūtu, kad no bailēm nevari pat pakustēties (no zirnekļiem man vienmēr pastāv aizbēgšanas opcija). Lai vai kā, šoreiz man pretī nāca brigādes biedrs (kuram vajadzēja būt brigadierim, nevis man, jo neirotiskāku brigadieri diez vai jūs būsiet sastapuši), kurš mani atbalstīja, pats riskējot (kopā ar mani) nogāzties pa apmēram 5 metrus diezgan slīpu nogāzi un īpašas veiksmes un inerces gadījumā vēl ieripot pašā karjerā. Galā gan tikām laimīgi, bet es kādas 10 minūtes vienkārši sēdēju viena pati un blenzu tukšumā. Pēc tam devāmies uz Kazugravu (kā izrādās, to sauc par Lībānu-Jaunzemju krauju), un tur jau, protams, Ieva atkal izblamējās, ejot uz autobusu apmaldoties un pēc tam netiekot pāri strautam (augšpusē), jo mana soma bija piekrauta ar dolomītiem un šūnakmeņiem, tādēļ biju spiesta kāpt lejā un tad kaut kā uzkārpīties augšā pa citu ceļu. Protams, tik vienkāršu lietu kā smagās somas noņemšanu no pleciem neiedomājos, tādēļ vēl joprojām manu roku rotā nobrāzums, ko guvu, šļūkājot augšā pa smilšu nosētu relatīvi lēzenu vietu. Pie autobusa nonācu pēdējā (tajā brīdī es vispār jutos ūberpazemota, lai gan citi teica, ka neesot to īpaši tā uztvēruši). Pēcāk, kad mūs dažsimt metru tālāk izlaida vietā, kur ir… ē, litoloģiskā robeža? (Nav pie rokas lauka grāmatiņas…) Man patiešām tagad ir slinkums rakstīt, kas tas ir, jo galvenais, ko gribēju uzrakstīt, ir, ka man tajā vietā uz muguras uzrāpās zirneklis, tātad kopumā tāda jauka melnā diena izvērtās. Atpakaļceļā biju tik pārgurusi, ka aizmigu un palaidu garām faktu, ka Veselavas pauguraine ir Vidzemes augstienes robeža. Laikam.
26.06.2009.
Šo dienu hronikā ierakstu kā neapsveicu-savu-brālēnu-dzimšanas-dienā dienu. Patiesībā telefonu ļoti maz izmantoju, jo zona Bitei Lodesmuižā ir… nekāda. Tā ir vienīgi pie tualetēm un otrā muižas ārpusē. Iekšā - nekur. Tāpēc bieži gadījās, ka, sēžot uz poda un apcerot ģeoloģiskas domas, man atnāk īsziņa, ka man iepriekšējā dienā 13.54 zvanījis tētis vai kaut kā tā.
Labi, bet par praksi. Izgājām 9.00, un mūsu mērķis bija Brežģa kalna karjers. Kopumā tika noieti ap 15 km, taču galīgi nejutos, ka būtu tik daudz nogājusi. Bija daudz pieturvietu ar stāstiem par mūsdienu ģeoloģiskajiem procesiem, kā gravu veidošanos, morēnas paugura zondēšana utt. Karjerā bija jāzīmē kārtējais atsegums un jāskalda ieži (es atradu brīnišķīgu dolomīta gabalu ar, ja nemaldos, koraļļa ieslēgumu, tiesa, notizlojos un kaut kur Lodē pazaudēju viņu). Ā, vēl mums bija pavisam necils uzdevums, kā 1,5×1,5 m2 lielā laukumā, ko mums ierādīja, atrast 100 iežus un sagrupēt tos metamorfajos, magmatiskajos - intruzīvajos, efuzīvajos, dzīslu un hipabisālajos, kā arī nogulumiežos - dolomītos un kaļķakmeņos. Sākumā likās, ka tas ir totāls murgs, jo katrs iezis bija jāpārskalda (domājiet, baigi viegli ir ar āmuru vai metot pret lielāku akmens virsmu pārskaldīt metamorfo iezi?) un it kā nevarēja izmantot papildliteratūru. Par katru nepareizi noteikto iezi bija jāmeklē 2 jauni vietā. Mums bija jāmeklē 20, tātad nepareizi noteicām vien 10% (jāteic, ka tie visi bija metamorfie ieži). Man īpaši patika atšķirt kaļķakmeņus no dolomītiem - kaut kā jau pēc skata pateicu, kas ir kas, lai gan patiesībā tos var atšķirt pēc reakcijas ar 10% HCl šķīdumu, proti, kaļķakmens, uzlejot sālsskābi, ļoti puto, bet dolomītam reakcijas gandrīz nemaz nav. Beigās savācāmies iežus (jo mums bija jāsavāc arī unikāla 12 iežu kolekcija, kas 4. dienā bija jāatbild) un stiepām uz muižu.
27.06.2009.
Devāmies uz Bānūžu ezera pusi, kur pie Ilzes ezera veicām nivelēšanu ar busoles palīdzību, kā arī zīmējām atsegumus šurfā. Šajā vietā pirmo reizi cieta mana lauka grāmatiņa, jo sākās visai spēcīgs lietus. Pēc tam devāmies tālāk uz kēmu (nevis ķēmu) terases atsegumu, kur mums bija jāveic 50 oļu linearitātes mērījumi - ar busoli bija jānosaka vērsuma azimuts un oļa krituma leņķis - ar morēnas nazi bija jākasa mālainā siena, jāatrod tur olis, ne mazāks par 1 cm diametrā un iepriekšminētās lietas jānomēra. Tā kā brigādē bija 7 cilvēki, sanāca, ka katram bija jāveic 7 mērījumi. It kā nekas īpašs, bet patiesībā tā oļu sameklēšana aizņēma baigo laiku. Pa starpu meklējām arī savus unikālo iežu paraugus, un es tiku pie skaista, dzeltena aleirolīta, kas patiesībā izrādījās dolomīts ar aleirītu piejaukumu, izteikta kvarcīta un pegmatītgranīta jeb PIGIJA (tā mēs to dēvējām, jo skolā pegmatītgranītam bija tāda sivēnīgi rozīga krāsa). Panesās arī joks par kalvinītu - Kalvīša tipa iezis, kuru pāršķeļot uz pusēm, iztek tauki.
28.06.2009.
Devāmies uz Stupēnu ezera dienvidos atrodošo Žuburu pussalu, lai veiktu 7 ģeoloģiskos urbumus. Mums kā pirmajai brigādei tika pretīgākā vieta - pats pussalas gals, mitrs un pa vidu aizaudzis ar brikšņiem. Kā par brīnumu, man jau bija pilnīgi vienalga par kukaiņiem un citām figņām. Pa vidu sanāca nomudīties ar nivelēšanu, bet beigu beigās jau viss bija kārtībā.
Vakarā bija jāatbild ieži. No 12 iežiem 2 man izrādījās nepareizi - iepriekšpieminētais aleirolīts un kvarcporfīrs, kas izrādījās vienkāršs kvarcīts ar lielākiem kvarca gabaliem, taču, tā kā biju tikusi pie visforšākā pasniedzēja un spēju izteikt savu viedokli pārliecinoši, kā arī pēc tam precīzi pateicu, kas tie par iežiem īstenībā ir, tad man nelika katra vietā meklēt divus jaunus un ielika 9. Varbūt nebija godīgi pret pārējiem, kas lika pie stingrākiem pasniedzējiem, bet… kurš teica, ka pasaulē pastāv taisnība?
29.06.2009
Diena pagāja, rakstot atskaiti - katrai brigādei bija tāda jānodod, un tur bija 7 tēmas, atbilstoši 7 cilvēkiem. Man tika mūsdienu ģeoloģiskie procesi, ko, manuprāt, varēju uzrakstīt daaaaudz labāk, taču man rakstot sāka sāpēt vēders un 2 stundas es vispār neko nespēju padomāt. Atskaites kopā likšana bija pilnīgs murgs, jo biju spiesta kādas 5 stundas pavadīt pie datora un rakstīt citu diktētos darbus (tādēļ, bērni, ņemiet līdzi datorus uz praksi - mums uz 7 cilvēkiem bija 2), veikt noformēšanu utt. Kā brigadieris uzskatīju, ka tas ir mans pienākums. Žēl gan, ka citi dabūja ciest no maniem dusmu izvirdumiem, jo, stresam augot un laikam līdz atskaites nodošanai paliekot mazāk, es kļuvu arvien nervozāka. Beigu beigās atskaiti nodevām kā desmitie (no 12 brigādēm) 3 stundas pēc teorētiskā termiņa. Tā kā tas bija atskaites melnraksts, pasniedzēji to pēc izlasīšanas atdeva atpakaļ, norādot kļūdas. Mēs pie savējā atpakaļ tikām ap pusnakti, mana tēma bija sestā pēc kārtas, tādēļ, skatoties, kā citiem visu ko aizrāda, neizturēju un sāku raudāt, jo domāju, ka man aizrādīs īpaši daudz, taču tā tomēr nebija, teica, ka esot diezgan labi… Goda vārds, man tā nelikās un vēl joprojām neliekas. Bet varbūt jābeidz sevi novērtēt zemāk nekā patiesībā esmu vērta..?
30.06.2009.
Atskaites aizstāvēšanas diena. Gribēju celties pusastoņos, lai sakārtotu nepabeigto lauka grāmatiņu, taču sanāca piecelties deviņos un pa galvu pa kaklu skriet nodot prakses sākumā iedotos instrumentus, citādāk pirmās brigādes nevarēja aizstāvēt savas atskaites. Protams, tas nenozīmē, ka nodevu instrumentus pēdējā… Pēc tam bija jāsakārto istabas, jānodod visas gultasveļas utt un tikai tad tiku pie lauka grāmatiņas pabeigšanas un atskaites tīrraksta pielabošanas. Pa vidu viena brigāde dabūja automātu, proti, viņiem nekas nebija jāatbild. Tādi gadījumi notiek ļoti reti un tikai tad, ja atskaite ir ļooooti laba. Beidzot pienāca mūsu kārta. Kad trīcēdami (nu es noteikti iekšēji trīcēju) iegājām visnotaļ omulīgajā atbildēšanas telpā, mums sāka jautāt, vai lauka grāmatiņas un istabas esot kārtībā, vai instrumenti un gultasveļa nodoti, un, kad uz visu atbildējām apstiprinoši, mums… piedāvāja automātu, sakot, ka mūsu darbs bijis pietiekami labs tam. Būtu grēks nepieņemt astotniekus (dažiem 9 un vienai meitenei 7), tāpēc ātri piekritām un laimīgi aiztināmies.
Protams, pēcāk sekoja bilžu uzņemšana un atvadīšanās, un saucieni, ka pirmā brigāde ir labākie… Un tā nu prakse beidzās.
Pirmā brigāde tiešām bija gan labākie, gan smieklīgākie - mums VISU LAIKU - it īpaši vakaros - bija jautri, un es lepojos ar sevi, ka izdomāju izveidot tieši tādu komandu - Lauma, Līva, Ieva, Ilva, Dāvis, Andis un es - we are the best!!! ^_^