ģeogrāfa sapnis

bija vienkārši graujošs! Šis fantastiskais četru dienu, no kurām paliku gan tikai uz pirmajām trim, pasākums ir kaut kas tāds, kurā jādodas katram sevi cienošam ģeogrāfu mafijas pārstāvim. Nu varbūt arī nē, bet man ļoti patika. Varbūt tāpēc, ka mūsu 4 cilvēku pamatkompānija, kas izpletās x cilvēku kompānijā vakaros, bija baigi laba! Bet nu par visu sīkāk.

Man ģeorallijs prātu aizņēma jau kādu nedēļu iepriekš, jo biju iesaistījusies tā rīkošanā, pareizāk, biju viena no atbildīgajiem par krekliem un uzšuvēm. Ā, un arī emblēmu komisijā biju es. Un arī pirmo nometni vācu (arī) es. Par to nopelnīju kreklu, kas, cerams, ir vai nu pie Artūra vai Edgara. Ā, nu jā, par ģeoralliju. Ceturtdien nekaunīgi atļāvos neapmeklēt lekcijas un pilnvērtīgi sagatavoties rallijošanai (sakrāmēt somu, ziniet, nav viegls darbs). Tad devos uz fakultāti un drīz jau pienāca brīdis, kad varēja sēsties iekšā autiņā un doties uz Tirziņas ieteku Gaujā jebšu pirmo nometni. Ceļš pagāja visnotaļ ātri, tas laikam bija pateicoties zaļajam Zipam un man laipni piedāvātajam baltajam ūdentiņam. Ak, vienreiz saīmuļojos, jo Lauma pateica kaut ko galīgi neforšu, bet nu neiešu jau par to publiskajā telpā runāt. Tā nu nonācām nometnē un sākām dzer… ē, uzcēlām telti, paēdām, pasēdējām pie ugunskura, uz laivu vai velnsviņzinkasturbijaiekšā maisiem, sarunas, sarunas, sarunas ne pa jokam, tad piedzēries biologs, kas pilnīgi nojūdzās un sāka spārdīt ugunskuru un pakļāva reālām briesmām vismaz piecus cilvēkus (es kādas 2 sekundes pirms viņš sāka ārdīties biju piecēlusies kājās, lūk, ticiet savām iekšējām balsīm), jo izspārdīja ogles uz visām pusēm, daudzas tika arī uz citu drēbēm, un tad jau nāca naktsmiers, kuru nolēmu baudīt Sol un Dārtas teltī, kas pēcāk izrādījās briesmīga kļūda, jo nakts bija nežēlīgi auksta un mani no siltumzuduma nepaglāba pat biezās vilnas zeķes un ziemas/pavasara jaka (un, protams, guļammaiss, kas laikam tika pirkts pirms kaut kādiem gadiem kaut kādā Rimi tipa veikalā). Naktī daudzreiz pamodos no tā, ka man bija auksti un centos aizmigt (kas arī sekmīgi izdevās).

Nākamais rīts pienāca bez pohām un ar Edgara bļāvienu: “KURŠ APVĒMA MANU SOMU? Ā, laikam es…” Visu rīta cēlienu nočilojām uzpūstajā laivā (es pumpēju). Tad bija jāsavāc nometne, baigi veiksmīgi sarunājām mašīnu vienu, ka varam tur iekrāmēt savāktos atkritumu maisus, jo citādāk tie mums 13 km būtu jāved ar laivu pašiem (izdalot uz 2 laivām), uuun tad sēdāmies laivā un kuģojām uz otro nometni. Drošības sajūtu deva glābšanas veste, kuru gan nenācās pielietot (bet nu tā man visu laiku bija mugurā, kad atrados uz ūdens), bet siltuma sajūtu - Krišiņa džemperis, ko viņš man labsirdīgi aizdeva, jo biju tik stulba un savu džemperi jau biju iepakojusi kaut kādā maisā un to kārtīgi aiztaisījusi ciet. Krāces bija feinas, vienā brīdī palika baigi bail, tas bija zem savdabīga tiltiņa vai kaut kā tāda, un likās, ka tur pa vidu vienkārši ir kaut kāds ūdenskritums, bet mūsu laiva (paldies Dmitrijam) bija tik feina, ka pat tur īpaši daudz ūdens neiešļakstījās. Nu varbūt kaut kas uzšļakstījās Krišjānim, bet who cares. Kā jau teicu, kompānija mums bija baigi laba, Laumai ar Krišjāni nācās klausīties, kā mēs kārtējo reizi kasāmies ar Edgaru, bet, tiesa, jāatzīst, ka tā kasīšanās ir vienkārši mums raksturīga, pie tam tā nav īpaši ļaundabīga. Vienreiz gan Ed man baigi iegrieza, bet tas bija trešajā dienā un es par to negribu domāt. Nu jā, tātad turpinot stāstu, nonācām kaut kad vakarā galā, redzējām pilnīgi piedzērušos kursabiedru, kurš dažas reizes pamanījās gandrīz ievelties ugunskurā, un vispār ļoti daudz apdzertu seju. Pienāca vakars, tumsiņa, un arī es pievienojos planētāju pulkam. Nu, kā sacīt jāsaka, kamēr jauni mēs… Ā, atceros, ka vienpadsmitos bija ģeorallija tipa atklāšana (baigā atklāšana, ja tās bija jau otrās dienas beigas), bija jādzied ĢM himna, ko beidzot daudzmaz iemācījos, arī tagad galvā skan. Hmm, tad laikam pa vidam apēdu sautētos cūkgaļas konservus (Triālam baigi labie ir, lai gan Edgaram ar tieši tādiem pašiem nepaveicās, nu ko lai dara, nevar jau visi būt tādi veiksminieki kā es), parunājos ar dažu labu cilvēku un pēcāk padziedājām pie ugunskura. Tā dziedāšana bija vairāk kā piedziedājumu popūrijs, jo neviens tā lāga pārējos vārdus nezināja un daudzreiz sanāca “…ēēē, nā nā nā, man šodien astoņPADSMIT GĀĀĀ-DŪUU” (ķipa kur lielie burti, tur visi pievienojās). Tā nu padziedājām kādu laiku un atkal pienāca laiks naktsmieram. Šoreiz bijām gudrāki un teltī gulējām seši, arī es biju gudrāka un gulēju ar cimdiem rokās. Nakts nelikās TIK auksta, bet nu bija tomēr diezgan pavēsi šā kā tā…

Rīts pienāca ātri, sākumā sēdējām un nesapratām, ko īsti lai dara un tad nolēmām aiziet uz nezinu cik kilometrus tālo veikalu, šķiet, ka kādus 2 vienā virzienā. Turp gājām pa kaut kādu ceļu apkārt viensētai, kas noveda pie lielāka ceļa un tas pie galīgi lielā ceļa, tā mēs nogājām kādus liekus 500 m noteikti, bet atpakaļ kā nindzjas (labi, es nedaudz visu izpušķoju) lavierējām gar klinšu pakāji (cik stilīgi skan!), tādējādi ietaupot nu diezgan daudz metru. Nu enīvei, pēc tam sēdāmies laivā un laidām uz trešo nometni, tā gan nāca baigi lēni, jo šoreiz dzērām alēnu un bija daudz zaļo pieturu, pie tam pēdējā no tām Krišjānim veiksmīgi izdevās ielikties līdz apmēram viduklim ūdenī - viņš stūma laivu ūdenī un kaut kādā bedrē iekāpa. Tā nu nonācām līdz tai nometnei, un man jau bija jādodas prom drīz. Artūrs mani veda pa īsāko (un dubļaināko, dūņaināko, purvaināko un visādi citādi riebeklīgāko) ceļu, un mani pavadīja Krišiņš ar Ed un sākotnēji arī Lauma, bet viņa izstājās pie pirmā ūdeņainā posma. Nonācām līdz lielceļam, kur man piebrauca klāt tētis ar brāli un tā nu devāmies uz Cēsīm.

Mani iespaidi par ralliju? Nu divi galvenie teikumi (vispār jau trīs sanāk), kas man atgādinās par ralliju, noteikti ir: “Kurš, …, apvēma manu somu? Ā, laikam es pats…” un Laumas kautrīgais jautājums, kad pie Tirziņas ietekas tīrīju zobus. Tas bija vienkārši nost, un arī turpmākās dienas mēs par to smējāmies, un Krišiņš ar Ed nesaprata, par ko mums atkal uznākusi smieklu lēkme. Perfekti. Uzskatu, ka pasākums ir izdevies, viss baigi patika, tiešām viss.

Ā, nu iemesls, kāpēc šodien nepaliku rallijā, bija visnotaļ utopiska doma, ka es varētu šodien pieveikt Cēsu-Valmieras velomaratonu, bet nu tā kā tētis laipni man vakar atveda ar mašīnu riteni uz manām mājām, tad šorīt no rīta pie viņa braucot un vedot velobikses, kas man apkaunojošā kārtā bija kļuvušas par mazu, sapratu, ka to posmu neizturēšu. Tā nu piestrādāju par fotogrāfu un šoferi vienā personā, bet nu arī tas man prasīja daudz spēka, vismaz nervu noslodze braucot bija diezgan pamatīga dažu apstākļu dēļ.

Nu lai vai kā, nedēļas nogale ir izdevusies. Ceru, ka arī jūsējā bija piedzīvojumiem pārsātināta! :)

EDIT: Es taču galīgi aizmirsu “zied Ievas Siguldā” variācijas!!! Sākotnēji Spradzīte to dziesmu veltīja tieši man, bet pēcāk, laivošanas gaitā, es to pārveidoju par veltījumu Edgaram vairākās versijās:
1) “slīkst Eeeedgars Vidagā.. slīkst Ēeeeedgars Vidagā…” [tālāk vārdus neviens nezināja un neizskatījās arī, ka kādu tas baigi kratītu]
2) “vemj Edgars Tirziņā, vemj Eeeedgars Tirziņā…” (kas arī izpelnījās atzinīgus vārdus)
3) bija vēl viens variants man liekas, bet to aizmirsu, nu, varbūt ar laiku…

This entry was posted on Sunday, April 26th, 2009 at 22.27 and is filed under bez tēmas. You can follow any responses to this entry through the RSS 2.0 feed. You can leave a response, or trackback from your own site.